Vakar satiku ilgi nesatiktu kursa biedreni un biju atjaunotajā Zirgu pastā. Abas šīs darbības mani gala beigās padarīja ļoti skumju. Ilgi nevarēju saprast, kas ir šo skumju iemesls (neesmu droša, ka esmu sapratusi arī tagad), bet šķiet, ka kaut kā sāku apjaust iemeslus. Uz Zirgu pasta un akadēmijas laikiem atskatos kā uz vieglajiem, tīrajiem un labajiem laikiem, kuros bija maz atbildības un daudz prieka. Un nē, es neesmu bēdīga par to, ka pagājusi jaunība... :) Skumjas, šķiet, rada tas, ka neesmu spējusi to daļu sevis saglabāt savā tagadnes ikdienā. Man skumji pašai par sevi, ka nemāku tā plūstoši pāriet no viena sava es uz kādu nākamo. Es mēģinu griezt kā ar nazi - es-toreiz un es-tagad. Un tad, katra satikšanās ar to daļu dzīves, kas piedzīvota es-toreiz laikā, ir sāpīga. Nu tā kā strauji pārtrūkušas attiecības, kurās kaut kas nav izrunāts līdz galam. Ir notikusi tāda ārēja attīstība, bet iekšēji - tāda "vecā" es pamešana un kopdzīves uzsākšana ar savu "jauno" es.