Teikšu kā ir  - jau nez kuro reizi uzsākt cīņu ar savu nedisciplinētību, atkarību no sekluma un gribasspēka trūkumu ir ļoti nogurdinoši. Un, lai arī pirmās dienas bilance pēc plusu un mīnusu kopsavilkšanas ir ar pozitīvu nokrāsu, nogurums arī tāds, ka jau deviņos vakarā vienīgais par ko spēju domāt ir gulta.

Visgrūtāk šķiet ies ar iracionālām bailēm un emocijām, kas piesaistītas konkrētiem vārdiem. Arī sarunās ar sevi stipri vien jāpiedomā pie vārdu izvēles, jo mēdzu izmantot tos, kas palīdz vai nu sevi attaisnot, vai padarīt par upuri. Un tikmēr slinkums apmierināti murrā atkal guvis virsroku.
Par bailēm runājot patiesībā patiešām palīdz klasiskie jautājumi - no kā tu baidies? un kas ir sliktākais, kas varētu notikt? Detalizēti uz tiem atbildot, parasti izrādās, ka zaudējuma risks kaut ko darīt par spīti bailēm lielākoties ir mazāks, sliktākajā gadījumā vienāds ar situāciju, kurā izvēlētos, neko nedarīt un "samierināties".