Teātris man augot bija baznīcas vietā. Tieši baznīcas, ne ticības, jo dzīvei un pasaulei es ticēju tāpat, bet teātris bija tā vieta, kur aiziet, lai gūtu apliecinājumu, ka tas, kam ticu, ir "pareizs", lai izsūdzētu grēkus un tiktos ar citiem grēciniekiem.

Kādā brīdī, man pašai nemanot, kļuvu par neticīgo. Laikam jau pārvācoties uz "grēku pilsētu" un satiekot kārdinātāju. Turpmāk abi kopā gājām uz manu "baznīcu" ķecerīgas intereses vadīti - sak, nu pierādi man savu varu, teātri!

Vakar un aizvakar redzētais VDT ( Makbets un Egoisti) mani atkal gandrīz atgrieza ticībā. Kāpēc gandrīz? Tāpēc, ka sapratu sev ļoti svarīgu lietu- šī "ticība" man ļauj ataisnot grēku. Refleksija to neļauj. Ticība atļauj grēkot, jo piedāvā grēku atlaišanu. Tā atkal ir atbildības novelšana no saviem pleciem. Teātris mani mudina grēkot, bet es to nevēlos. Es negribu varēt attaisnot savu grēkošanu. Es prasu atbildību no sevis un grēkus neatlaižu.

Tā, pamazām man teātris no baznīcas kļuvis par kārdinātāju.