Vecajās tradīcijās sevi neredzu, bet esmu par vāju, lai pilnībā iztiktu bez rituāla, tāpēc arī man vajag kopsavilkties.
Ārēji redzamo notikumu virkne vienkārša – vienas kāzas, divas pārvākšanās, viens ceļojums.
Iekšēji, gan saistībā ar šiem, gan citiem, noticis daudz vairāk. Attiecībās ar sevi šogad gājis ļoti grūti, bet arī, ai, cik vērtīgi. Pieļaujot padaudz lielāku un mazāku kļūdu, es tomēr esmu no tām mācījusies. Pateicoties pārvākšanās procesiem, manās rokās nonāca grāmata, kas deva lielu artavu sevis un savu domu apzināšanās laukā. Tā bija H. Ārendtes grāmatas „Prāta dzīve” pirmā daļa „Domāšana”. Otrā daļa – „Gribēšana” – paliek par 2013. gada apņemšanos saraksta sastāvdaļu. Nevienu no augstāk minētajiem redzamajiem notikumiem neizdzīvoju tā, kā būtu gribējusi – pietrūka paškontroles, pašiedvesmas, pašanalīzes. Visos šajos notikumos pietrūka manis. Es pārlieku ļāvos un apkārtējā vide un cilvēki nekautrējās to izmantot. Dīvainā kārtā, lai cik nepareizi sanāca būt šajos notikumos, no tiem visiem gala beigās ir „iegūts” kas labs. Es varu būt līdzās godīgumam, prātam un pašdisciplīnai tādos apmēros, kas iedvesmo. Es beidzot esmu vidē, kas manī nerada disharmoniju. Man ar to pietiek, jo koncepts „mājas” manī pazuda, šķiet, atgriežoties no stopēšanas pieredzes. Maroka bija tik ļoti ārpus komfortzonas, ka, šķiet, pat tagad vēl neesmu aptvērusi visu, kas tur notika. Darbs ir bijis pārlieku apziņu piesārņojošs, tāpēc vēl viens punkts jaungada apņemšanos sarakstā, ir atbīdīt darbu uz zemāku vietu prioritātēs.
Šogad pamazām iesāku patiesi apzināt savas spējas un iespējas ietekmēt un kontrolēt savu rīcību, domāšanu un valodu. Lai arī tas ir atvēris acis uz pamatīgu nekārtību sevī un citos, tomēr tam visam apakšā ir dziļa pārliecība, ka tas ir man par labu. Un galu galā – ja ceļš ir uzsākts, nav manā dabā griezties atpakaļ. Un šoreiz laikam pat ne tik nav manā dabā, cik nav manā varā.

Jums un sev vēlu -
pēc iespējas mazāk sevi attaisnot un mierināt
pēc iespējas vairāk sevi iepazīt un audzināt.