Ilgu laiku nevarēju saprast cilvēkus, kas teica, ka viņiem patikt satikt cilvēkus.Vakar sapratu, ka iespējams daļēji vai vismaz daļa no viņiem neprecīzi formulē savu domu, jo, man šķiet, precīzāk būtu teikt

- man patīk satikt cilvēkus pirmo reizi un tikai!

Vismaz par sevi tā šobrīd varu teikt. Kāpēc? Uzsākot sarunu ar nepazīstamu cilvēku, man nav augstu sagaižu (sagaides - tā es latviskoju vārdu expectations), tāpēc vilties ir gandrīz neiespējami un dažreiz pat izdodas patīkami pārsteigumi. Tā, piemēram, vakar pavisam nejauši izdevās iepazīties ar diviem cilvēkiem, ar kuriem spējām uzturēt aizrautīgas sarunas ne par Z-svētkiem, ne darbu, ne ģimeni un bērniem.

Tā kā jā - es ir atkal priecīgs un laimīgs un vispār tāda jūtos, aizdomīgi, bet jau visu nedēļu. Sāku domāt vai tik neiroloģe nebūs kļūdījusies ar diagnozi - es tomēr sliektos uz bipolāriem traucējumiem (ha ha ha).

Vairāk satikties ar to vienīgo cilvēku, kura priekšā nedrīkst izlikties.