iz Regīnas Ezeras "Pati ar savu vēju" 1. grāmatas "Varmācība":

 "Vairākus gadus nodzīvoju Rīgā pelēkas mājas sestajā stāvā. No rīta līdz vēlam vakaram nams zumēja kā bišu strops un urkšķēja kā liels vēders. Kāpņu telpa bija pilna smaržu un skaņu. Oda pēc kāpostiem un tabakas, parfīma un urīna. Skanēja cepešpannas un zīdaiņu raudas, magnetafoni un soļu švīksti. Kamēr pa kāpnēm tiku līdz pašai augšai (jo lifta nebija), izgāju cauri smārdu un trokšņu jūklim, aiz sienām un durvīm vārījās sadzīve, kas skāra manu ožu un manu dzirdi, reizumis paurdīja manu ziņkāri, taču atstāja vienaldzīgu manu dvēseli -es viņus nepazinu. Tiklab atbraukšanas, kā aizbraukšanas dienā viņi man bija vienlīdz tāli. Kad es jau cēlos projām, dažas svešas sievas (droši vien kaimiņienes) apcerēja manas lejup nesamās mēbeles. Viņām bija visviens, vai turpmāk te dzīvošu vai ne. Es viņām nenozīmēju gluži neko, mana tahta viņas interesēja vairāk par manu personu. Nekad pēc tam manī nav modusies vēlēšanās ieiet šajā daudzstāvu mājā, kura tā arī palika tikai paspārne dažiem manas dzīves gadiem un neatstāja nekādas izjūtas, kā vārtu telpa, kas devusi patvērumu pret lietsugāzi, vai kā taras kaste, kurā es saliku savas iztukšotās dienas." [234. lpp, Regīna Ezera, Raksti. II sējums]