Papa Karlo paņēma aiz rokas un ievilka "Stepes vilka" teātra ainas cienīgā iestādē, kura būra un būra aizvien jaunus notikumus acu priekšā. Līdz ko pierodi pie viena karuseļa, tevi iemet nākamajā. Un vecie vilki kā sajukuši mēģinaja sadalīt hierarhiju, kurš pirmais dabūs paspēlēties ar trusīšiem. Vīri ar kontrabandas cigāriem, preci no Irānas, stikla acīm, nepārvaramu iedvesmu, kas liek pusnaktī ķerties pie telpā atrodamā ziloņa mēru noņemšanas un māksla kā vienīgā eksistēšanas forma. Un man, līdzīgi kā meitenei no Vudija filmas, likās, ka tie tik bija laiki! Labi, ka šisrīts vēl nelaiž vaļā...