Negaidīti vārdi negaidītā telefonsarunā un Ziedoņa "Viegli" mani vienkārši notrieca no kājām, salauza visu manu stiprumu. Sēžu ar vaļēju saulespinumu un no tā aumaļām plūst ārā gaišs siltums. Un tas nostājas visvarens manā priekšā un neko nesakot liek man just kaunu par to, ka es viņu tur tā sprostoju un neatrodu laiku un vietu, kur palaist viņu ārā. Uz papīra, vārdos vai darbos. Nekā. Es neesmu tikai tā jauniegūtā forma. Manī ir jābūt arī tam jauki siltajam, kas kādreiz bija dominējošs. Vajag patīrīt nost to, ar ko tas apaudzis, citādi kliboju, jo prāta puse uzmuskuļojusies un uzkundzējusies par daudz.
|