Tracina, ka ķermenim ir tik vienkārši mani apmānīt - rīt, pēc gandrīz pusgada pārtraukuma, atkal jāvada lekcija un šodien, kad vajadzēja tai sākt gatavoties, ne pa kam nevarēju saņemties; lādēju sevi, ka vispār piekritu to atkal darīt, utt. Protams, stundas laikā rītdienas lekcija bija salikta, idejas pāris nākamajām dzimušas un nu es sēžu laimīga dzinuļa pilna un nesaprotu, kāpēc es kādreiz vispār atteicos no mācīšanas. Labi, es drusku pārspīlēju, bet lietas būtību tas nemaina. Tracina, ka pati sev nevaru uzticēties un, ka visu laiku jāpārbauda vai pati sev saku taisnību.