"Arī gudrinieks pārskatās" iekš Nacionālā ir kaut kas ļoti, ļoti labs. Manā izpratnē pat tuvu ģeniālam! Nevienas liekas minūtes uz skatuves, nevienas liekas darbības vai priekšmeta. Un lai cik man ļoti nepatiku Artuss Kaimiņš reālajā dzīvē (cik nu gadījies jaunēkli satikt), tad cepuri nost viņa priekšā par to, ko viņš dara uz skatuves šajā izrādē. Ai, man pat vārdu trūkst! Un tie kas dzirdējuši manas teātru atsauksmes zinās, ka sen neesmu bijusi tik apmierināta ar teātri.

Interesanti, kā padarīt savu dzīvi tikpat interesantu sev, kāda tā izskatās citiem? Kā iepīt pašam sevi mītā par savu neatkārtojamību? Kā noticēt visām tām mizanscēnām, ko mēs te katru dienu būvējam; esam elastīgi, jo visu laiku turam prātā, ka jāsaglabā neitralitāte, jo nekad nevar zināt, kad kurš kļūs izdevīgs. un kā mēs izvēlamies tos tīros enerģijas veidus, lai vispār spētu izdzīvot. Katram tādi ir – es te domāju par to tīro enerģijas ieguvi vai apmaiņu, kuru gūstot/dodot nav nepārtraukti jātur sevi rāmjos un jādomā, kā varētu tikt uztvertas tavas patiesās domas un sajūtas. Citi to iegūst caur mūziku, caur deju vai dzeju, citi absolūti patiesās savstarpējās attiecībās ar vismaz vienu cilvēku. Un kāpēc ir tik grūti iemācīties to patiesumu pret sevi? Tu taču nevaru pats savā priekšā nokaunēties. Nu, labi, vari, bet nu tas taču nav publisks pazemojums un nav jau īsti vērts sakaunēties, ir vērts izvērtēt un mainīties. Kāpēc cilvēkam ir bail sevi sāpināt? Vai sāpju negatīvā nozīme ir iemācīta kultūrvēsturiskā kontekstā vai iekšēji predestinēta un neizmaināma? Kas ir teicis, ka sāpes ir sliktas un no tām būtu jāvairās? Vai mūžīgā laimes sajūta ir mūsu gadsimta mērķis vai atkal – predestinēta tieksme? un ja tomēr gadsimts pie vainas, vai no tā iespējams izmukt? Vai ir iespējams saprast, bet tiešām iekšēji un īsti saprast, ka sāpes ir vajadzīgas un, ka tās var pat izbaudīt? Vai ir iespējams šo sajūtu sevī iedēstīt tik tālu, ka tā kļūst pašsaprotama?