Braucu mājās no pēdējā pasākuma manā ļoti piepildītajā nedēļas nogalē un atcerējos/sapratu, kāpēc biju tādas lietas nolikusi maliņā. Tā intensitāte, kāda ir šādos pasākumos, likumsakarīgi rada lielu emocionālu kritumu tad, kad tam visam pienāk gals. Pasākumos, kuros lielākā daļa ir tev nepazīstamu vai nedaudz pazīstamu cilvēku, tu tomēr visu laiku vairāk vai mazāk spēlē līdzi kopējai spēlei, kontrolē un filtrē sevi un savu rīcību. Tas ir kā darbs. Protams, cilvēki dod enerģiju atpakaļ un tāpēc, kamēr esi tajā visā iekšā, nogurumu nejūti. Tikai pamūkot no tā visa malā, saproti, ka esi sevi pamatīgi patukšojis. Jo nenotiek tāda dziļa enerģijas apmaiņa, kas sākas tikai tad, kad esi cilvēku iepazinis, zini visus viņa plusus un mīnusus tāpat kā viņš tavējos, un tev nav jāuztraucas ko viņš padomās par kādu tavu žestu vai rīcību. Tad, kad varam sākt pavadīt laiku kopā kā tie, kas esam, nebaidoties tapt pārprastiem, aizvainot kādu, utt.
Šajā nedēļas nogalē ir bijis daudz sajūtu hiperbolizācijas. Bet arī tas ir interesanti. Tikai sapratu, ka nepārtraukti šādā dzīvesveidā dzīvot tomēr nevarētu.

ārprāts, cik manī pirms diviem, trim gadiem ir bijis daudz strīķēšanās, skumju un nemiera. Destruktīva nemiera. Lasīju sevi pārsteigumā ieplestām acīm. Tas viss bija piemirsies. Saki vēl, ka cilvēki nemainās.