Šķiet, manī iestājusies kaut kāda teātra krīze. Pēdējā laikā nepatīk nekas, ko skatos. Zem vārda 'nepatīk' slēpjas krietni vairāk, bet tas jau pat nebūtu tik svarīgi. Pēdējā, kas man patiesi patika, paņēma savā varā un nelaida vaļā, bija "Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās", bet tas jau bija pagājušās sezonas noslēgumā.
Šogad esmu noskatījusies "Kapusvētkus" un "Otello" JRT, "Annu Kareņinu" un "7 faustus" Nacionālajā, "Krustmāti no Brazīlijas" Valmieras drāmā un "Aija pēc Jaunsudrabiņa" Dailē. Mazuma piegarša, jautājums "kāpēc?", apnicīga atkārtošanās, nesaprotamu paņēmienu izmantošana, padošanās materiāla priekšā un nepamatotas režisoru ieceres, kas, lai arī no aktieru puses izpildītas talantīgi, nerada nekādu kopjēgu izrādei.
Bet varbūt, ka es gaidu no teātra pārāk daudz. Vai arī man vajag ieturēt pauzi teātra apmeklēšanā.
|