šodien spēlējām minigolfu, un ja neskaita pēdējo laukumu, tad abi ar M bijām vienlīdzīgi - katram pa 67 punktiem. Ja skaita pēdējo laukumu, tad viņš uzvarēja. Vēl mēs šodien, atgriežoties no minigolfa, uzķērāmies uz tūristiskā āķa - sasvīduši un samocījušies autobusā, ārā kāpjot nolēmām iedzert kaut kur kafiju. Apdullums no neēšanas un karstuma aptumšoja mūsu prātus un mēs iegājām vienā kafejnīcā pavisam netālu no Sao Bento stacijas. Tas rezultatējās ar pārmaksātu kafijošanu. Bet retu reizi jau var tā atļauties.
Šovakar mēs ēdām kastaņus un mandarīnu saldējumu.
Dzīve ir rozīne. Un ne tāpēc, ka sažuvusi vīnoga, bet tāpēc, ka garšīga!

Šodien mani ir pārņēmis kaut kāds "negribu socializēties" garastāvoklis. Jāsaka, ka ļoti nelaikā, jo tieši šodien mūsu pajumtniece devās mums visur līdzi - aizveda mūs līdz parkam, pēc tam līdz okeānam, tad vēl kopā paēdām pusdienas un iedzērām kafiju. Man bija ārprātīgi grūti savākties un es nevarēju atrast neko par ko parunāt. Būtībā neatceros pēdējo reizi, kad būtu bijis tik traki. Labi, savējo klātbūtnē tā mēdz gadīties, bet ar svešiem cilvēkiem es tomēr kaut kā vienmēr savācos. Gribas lai šodiena ātrāk paiet, bet vēl stāv priekšā pajumtnieku atrunāšana no došanās izklaidēties. Un šķiet, ka šoreiz nederēs parastais "we are very tired"... Izskatās, ka uz cilvēkiem nestrādā pat tas, ka vēstulē rakstījām, ka esam vairāk lēnie pie vīna glāzes sēdētāji un runātāji, nevis traki bāru apmeklētāji. Citreiz cilvēki tiešām tik ļoti ieiet savā dzīves uztveres veidā, ka nespēj līdz galam pieņemt to, ka citiem tas var būt atšķirīgs. Bet varbūt es vienkārši šodien esmu drusku ērcīga.