Francijā mums sākās grūtības. Piedodiet, ka nerakstām, bet vienkārši, te ir drusku problēmas ar stopēšanu un tad, kad tiekam pie interneta, tad ir steidzīgi jāmeklē nākamās ceļa norādes vai naktsmājas.
Mazs kopsavilkums: Amjēnā nodzīvojāmies visu nedēļas nogali un ierakstot CS grupā Amjēna kā labāk tikt no šīs pilsētas ārā, lai dotos uz Le Havre, atradām poļu meiteni Magdu, kas pieteicās mūs aizgādāt, kur vēlēsimies. Tajā pašā grupā pieteicās kāds vīrietis Etjēns, kas dzīvo nelielā Francijas ciematiņā Fontaine sur Somme. Teicās, ka varam palikt pie viņa. Neizaicinājām likteni un tā arī darījām. 1dienas vakarā Magda mūs aizveda līdz Etjēnam. Etjēns nākamajā dienā mūs izvadāja pa vairākām mazām pilsētiņām un atstāja skaistajā piejūras pilsētā Le Treport. (Bildes kaut kad, nezinu kad). Padzīvojāmies pa Le Treport, M paēda moluskus (veģetārismam ir iesaldēts vismaz ceļojuma laikā) un vakarā mūs atkal savāca Magda un aizveda līdz Le Havre. Taisnība tiem, kas teica, ka pilsēta nav glīta. Tur palikām pie meitenes Annagracias no Venecuēlas. Tā kā Le Havre mūs neinteresēja, nākamajā rītā par 2 Eiro aizvizinājāmies līdz vēl vienai skaistai piejūras pilsētelei Etretat, kur es beidzot arī ņēmu un nopeldējos. Sanāk, ka Lamanša jūras šaurumā. Nākamajā rītā mēģinājām tikt no Le Havre uz Tours. Neveiksmīgi. Vispirms ilgi nevarējām atrast piemērotu vietu stopēšanai. To nebija izdevies izdarīt pirms tam internetā, jo internets pie Annas Grasijas nestrādāja. Kādas 2 stundas nobumbulējām turpu šurpu skraidelēdami gar ceļa malu. Beigu beigās atnācām atpakaļ uz sākuma vietu un kādu vīriņu tomēr nostopējām. Viņš gan brauca atpakaļ uz Amjēnu, bet solīja mūs izmest vietā, kur ir uzbrauktuve uz lielo autobāni, kurš ved uz Tūru. Tā viņš arī izdarīja, bet tur mēs atkal iestrēgām uz 2 stundām. Tad sapratām, ka Tūra ir pārāk tāls galamērķis un uztaisījām zīmi Rouen, kas atradās kādus 60 km no vietas, kur stāvējām. Tad mūs ātri vien paņēma kāds vīriņš, kurš nerunāja vairāk par 3 vārdiem angliski, bet arī tas mums derēja. Tā kā vēl joprojām cerējām tikt tālāk, lūdzām lai izlaiž benzīntankā pirms Ruānas. Tur atkal iestrēgām uz pusotru stundu, nu jau ar zīmi Le Mans. Beigu beigās ap pus7iem vakarā, kāda meitene mūs paņēma mašīnā. Braucām, braucām un izlēmām, ka labāk būs, ja meitene mūs izlaidīs atkal kādā lielā benzīntankā pirms Le Mans. Tā viņa arī izdarīja. Tā kā pulkstenis bija jau ap pus9iem, sapratām, ka paliksim benzīntankā pa nakti. Sākumā par to ļoti sadrūvējos, bet beigu beigās nakts izvērtās ļoti rāma un mierīga, un pamosties brīvā dabā tomēr ir un paliek pamosties brīvā dabā. Paēdām, nomazgājāmies un stājāmies atkal uz ceļa. Kārtējās vismaz divas stundas. Šoreiz gan vaina arī tā, ka 80% mašīnu pilnas – vecāki ar bērniem devušies atpūtā. Tikām līdz Le Mans, tātad tikai kādus 50 km, tur sadabūjām karti, Makdonaldā piekonektējāmies internetam, lai sameklētu vietas stopēšanai, kaut ko atradām un devāmies uz atradumu. Braucām ar tramvaju un negribējām pirkt biļeti, kas beidzās ar to, ka divas pieturas pirms galapunkta mūs izsēdināja kontrole. Runājām angļ-latviski un teicām, ka neko nezinam, naudas nav, utt. Tas rezultējās ar to, ka konduktors mūs aizveda pie biļešu automāta un lika nopirkt biļetes. Bet nesavāca tās sev, tā kā izmantojām tās atpakaļceļam. Jā, diemžēl mums neizdevās nostopēt mašīnu, kas aizvestu mūs uz Orleānu, tāpēc devāmies atpakaļ uz pilsētu un šķīrāmies no 44 eiro par vilciena biļetēm uz turieni. Šobrīd sēžam vilcienā, kam bija jāatiet jau pirms minūtēm 15 un domājam par to, vai mūsu tikai šodien atrastie pajumtnieki mūs ielaidīs pie sevis arī pēc 12iem vai nāksies gulēt kādā parkā.
Tāda, lūk, bilance.