Tfu, tfu, tfu bet līdz šim mums fantastiski veicas ar stopēšanu. Šķiet, visilgākā gaidīšana bija Baložu pagriezienā uz Ķekavas pusi. Un tur arī bija kāda pusstunda. šodien ar 3 mašīnām tikām uz Varšavu 4,5 stundās. Vispirms no Kauņas uz Suvalkiem mūs paķēra kāds ļoti, ļoti jauks pāris, kas stāstīja, ka paši pirms 17 gadiem šādā veidā devušies uz Parīzi. ā, vispār ceļojuma pirmajās dienās dabūju atsvaidzināt savu krievu valodu - to te cilvēki vecāki par 25 saprot labāk. Suvalkos ielīdām krūmos, paēdām, un kā izlīdām uz ceļa malas stopēt, tā nepagāja ne 5 min, kad sēdējām jau mašīnā un braucām uz Bylostok. Šoferis gan brīžiem brauca uz 160 km/h, bet ko nu padarīsi - iespējams, ka ne tikai pie mums cilvēki dzird balsis no kosmosa... :) (bet patiesībā es ddomāju, ka uz pavisam lielajiem ceļiem ir atļauti tādi ātrumi).
No Bilostokas uz Varšavu mūs veda dīvains vīrietis, kurš ar mums tik pat kā nesarunājās un klausījās kristīgo radio. bet nu ko nu tur daudz - galvenais, ka sasniedzam galamērķi. Viņš izmeta mūs mazliet pirms pilsētas autobusa pieturā, un tā kā mums nebija ne kripatas poļu naudas, nācās pārkāpt likumu un braukt pa zaķi. Veiksmīgi. Tur, kur no autobusa izkāpām, noķērām pamatīgu kultūršoku - izrādās, tas bija neattīstītākais Varšavas rajons - izskatījās kā pie mums 90to sākumā. Bet nu to drusku varēs redzēt bildēs.
Tomēr mēs dzīvojam pašā centrā pie meitenes, kas mācās starpdisciplīnas humanitārajā mākslā un šobrīd ir praksē modernās mākslas muzejā. Ļoti, ļoti jauka. Gan jau arī viņu nobildēsim un atrādīsim.
Lab, nu gan - arlabunakti, manu mazo draudziņ! Jo rīt priekšā jauna diena un Varšavas izpēte bez smagsomām un dienasgaismā.