Tāda sajūta, ka šodien visi ir ļoti slinki un visu dara un izturas viens pret otru ļoti neobligāti. Gribētos, lai visu to enerģiju, ko mēs šodien tērējam kaut kādas negatīvas enerģijas radīšanai, mēs pārtransformētu uz labas enerģijas došanu kaut vai tam vienam, kas tev šobrīd ir vistuvāk. Es pati arī esmu starp tiem "mēs".

Kā tāds pūpēdis uzpūtos liels, liels, tad, kaut kur pa ceļam uz mājām, bija tas PUFF! un tagad jūtos kā pūpēžādiņa bez tā, kas viņam iekšā. Un šoreiz nav tas gadījums, kad "skaistums nāk no iekšām".  Es, kas parasti taču ir miermīlības iemiesojums, šodien pusi mājupceļa uz visiem, kas kaut nedaudz pagadījās ceļā, skatījos ar visļaunāko iespējamo skatienu, uz vairākiem zīmīgi ļauni atskatījos un beigās pārvarot Vanšu tiltu un  redzot, ka veloceliņš kārtējo reizi pilns ar gājējiem braucu aiz muguras, demonstratīvi un daudz trinkšķināju zvaniņu, un kad nu cienījamie indivīdi mani tomēr izlēma palaist garām, es vēl skaļi un norādot ar pirkstu uz zem manis uzzīmēto riteni un sarkano iekrāsojumu, noteicu "VELOCELIŅŠ".
Un tas viss tikai pāris stundas pēc ieraksta par to, ka mums jāvairo pozitīvā enerģija. Elle un Indija, kā es par sevi un savām moralizējošām domām māku iesmiet.