Es vispār drusku arī gribētu atļauties bezmiega naktis, mazliet laišķošanos vai radošu darbošanos, bet sākot ar šo brīdi es centīšos, ak, kā centīšos, nevis visu laiku domāt par to ko gribas, bet nevar, bet pieņemt un izjust to, kas ir.
Tā, piemēram, šodien apsolījos izlīdzēt ex-kolēģei un paņemt viņas dežūru JRT, bet tā es tikšu noskatīties neredzētu izrādi un man nebūs jāiet uzprasīties administrācijai kā ex-darbiniekam. Un pavisam pozitīvā variantā, izrāde manī kaut ko apmaisīs, uzars un drusku "atsvaidzinās".
Tā nav pozitīvā domāšana, tā ir koncentrēšanās un visu detaļu saskatīšana.

Mani augšas pārbauda nemitīgi un it sevišķi amizanti tad, kad es kaut ko "stingri" apņemos. Tikko nācās atteikt darbu, kas man potenciāli varētu patikt drusku labāk par patreizējo, jo strādāt jāsāk no pusmaija, bet tā kā jūlijā taisos prom, tad vajadzēja teikt "paldies par iespēju, šoreiz nē".
Es samierinos un priecājos par to, kas ir. Jā, tā viš ir. Tik dziļūdeņi atkal drusku sašūpojās.