Iespējams, ka man ir pārāk īpašas "attiecības" ar Ziedoni, tāpēc tik jūtīgi uztvēru izrādi un zālē apkārt notiekošo, bet pēc izrādes mani pārņēma ļoti divējādas sajūtas, vairāk tomēr nosliecoties uz "mazliet skumji, mazliet ne tā kā būtu gribējies".
Pirmkārt, man Znotiņa un Hermaņa radītais Ziedoņa tēls absolūti neasociējās ar pašu Ziedoni. Man šķita pārāk vienpusīgi - parādīt Ziedoni kā vecu, dīvainu dvēselīti nebūtu bijusi slikta lieta, ja būtu bijusi kā viena no šķautnēm, nevis viena liela un cauri ejoša. Un Hermanis taču strādā pietiekami ilgi un zina, kā reaģē vidējais latvietis pilnā lielajā zālē. Mani traucēja nepārtrauktie smiekli, kuru dēļ daudziem tiešām svarīgiem un Ziedoniskiem tekstiem sākumus pazaudēju smieklu jūrā. Un te akmens jāmet ne tikai publikas, bet arī Hermaņa dārziņā, kurš manuprāt drusku par daudz aizrāvies ar publikas izklaidēšanu, nenoticot, ka pat ja mēs 10-15 minūtes ne par ko nesmiesimies, mums izrāde varētu tik un tā patikt.
Ja, piemēram, "Latviešu mīlestība" bija ieturēta gaumīgā līdzsvarā - zāle "mira" nost no smiekliem, bet viņos kaut kas aizķērās - tā smeldze, vientulība, utt. - tad šeit, man likās, ka bij' ļoti grūti paķert sev kaut ko arī dvēselei to pārblīvēto joku un amzierēšanās pēc.
Ja tomēr par labo... Atsevišķi Ziedoņa dzejoļi, atsevišķi stāsti man likās ļoti Ziedoniski un jauki. Stipri nokoncentrējoties uz skatuvi, ne apkārtējo zāli, izdevās piedzīvot pāris sirsnīgus momentus. Man patika ēzelītis un tas simbolisms, ko viņš burvīgi iznesa cauri izrādei. Man patika 3 Ziedoņi, kurā viens domā, otrs oponē, bet trešais klusi visu novēro. Gan jau ka man patika vēl kas. Un iespējams, ka būtisku lomu spēlē katra konkrētā vakara publika. Būs jāaiziet vēl kādreiz.