pirmo reizi sezonā mēroju garceļu mājas-darbs, kas varētu būt vismaz 10 km un sajūta ir vienkārši fantastiska. Liekas, ka ķermenis ir lokans, sprigans, pilns ar svaigu gaisu un gandrīz lido. Ritenis tomēr ir diezgan fantastisks izgudrojums.

P.S. - un patīkami apzināties, ka pat pēc 4 mēnešiem ātrums un nedaudzie manevrēšanas triki nav piemirsušies.Un braukt ar labi piepumpētām riepām ir krietni baudpilnāk un vieglāk.

Pat neticot konkrētam Dievam, arī man gribētos kādreiz sasniegt tādu stāvokli - nenosodīt, nenicināt, bet saprast. Un pieņemt.
"[..]Es vēlos arī iekšēji piedzīvot tādu brīdi, kad varētu vienādi izturēties pret visiem un vienādi just visus cilvēkus.
-Bet vienmēr taču būs savējie, bērni, sieva...
-Stāsts nav par to, ka izdzistu atšķirība starp cilvēku, ko tu redzi pirmoreiz mūžā, un cilvēku, kas tev stāvējis blakus divdesmit gadu. Stāsts ir par spēju saredzēt otrā cilvēkā kaut ko nozīmīgu, kas var motivēt viņu saprast. Tas ir vens no maniem lielākajiem izaicinājumiem, jo ārēji var saņemties, bet stāsts ir par to, ko mēs jūtam, kā paskatāmies uz vienu vai otru cilvēku, vai jūtam nicinājumu vai riebumu."
Juris Rubenis