Pat saule šos lielos cilvēkus nespēj samazināt. Mēs esam tik lieli, ka aizsedzam sauli. Mēs savu mazo mazītiņo dvēseli aplipinām ar savas dzīves tik lielajiem ikdienības notikumiem, ka līdz tai mazajai tiekam reti. Mēs esam īsteni no mušas ziloni izpūtēji. Tikai nu mēs to attiecinām ne tikai uz problēmām, bet pilnīgi visu – jocīgiem neklātienē izteiktiem/izrakstītiem teikumiem, reibumā sarunātām muļķībām, kāda gudrāka cilvēka domām, kas liek mums sajusties nepilnīgiem, dumjiem, utt. Tik liels ir mūsu radītais paštēls, tik mazi esam mēs paši. Vajag samazināties. Sarauties, sarauties un nonākt pie tās pavisam mazās dvēseles. Aprunāties ar to, saprast vai maz esam atvēlējuši laiku, lai iemācītu savai dvēselei runāt. Jo ko teikt tai ir pilnīgi noteikti. Visas pasaules dvēseles ir mazas, jo gudrība nekad neuzpūšas kā balons. Viss patiesi svarīgais un vajadzīgais aizņem ļoti maz vietas .Tāpēc dvēseles ir ļoti mazas. Lieli ir cilvēku radītie paštēli. Un diemžēl cilvēki velta ļoti, pat neticami daudz laika, lai audzētu un barotu šo paštēlu, bieži pavisam aizmirstot mazo dvēseli. Savā ziņā to var saprast – tā ir vēlme pēc tūlītējiem , redzamiem rezultātiem. Bet dvēsele šādās spēlēs neiesaistās. Kad tu kop, audzē dvēseli, tā nepaliek lielāka. Jo dvēsele neaug trīs dimensijās. Tā aug dziļumā. Neredzamā dziļumā. Protams, vieglāk un mierinošāk ir redzēt kā pēc kādas nelielas paštēla barošanas tas paaugas par pāris centimetriem, kā tu drusku piepūties, sāc mākslīgi starot. Varbūt tāpēc tik ļoti tiecamies pēc dvēseļu draugiem - jo divatā vai lielākā kompānijā dvēselēm drusku vieglāk likt sevi sadzirdēt saimniekiem.
|