Valmiera ir modernisms, Rīga – postmodernisms. Es neko daudz nezinu par mistiku un to, cik daudz pār mums valda Kosmoss, Visums, sauciet to kā gribiet, bet pēdējā laikā gandrīz vienmēr, braucot no Rīgas uz Valmieru, pārņem maģiska un reāli ķermeniska sajūta. Rīgā es esmu ietvars ar simtiem dažādu šķautņu, kas nepazīst viena otru, kas manī ir samētātas pilnīgā nekārtībā, un tikai reizēm, šķiet, ka pat nejauši , saliekas kaut cik harmoniskās kombinācijās. Savukārt dodoties uz Valmieru, tieši ceļā „no-uz”, es fiziski jūtu, ka visas manas daudzās šķautnes lēnā garā ieiet katra sev paredzētajā vietā, katra savā „aliņā”. Es katram novēlētu kādreiz ko līdzīgu izjust. Pa vidu šīm aliņām plūst rāmas gaismas un miera upes, tāpēc Valmierā vienmēr ir tā, ka man īsti negribas ne ar vienu sarunāties, izņemot vecākus, jo viņiem visā šajā Valmieras maģijā ir kāda ļoti nozīmīga loma, kuru līdz galam pat neapzinos. Ļoti piepildoša un nomierinoša sajūta, kad apzinies, ka esi kā lielāka sastāvdaļa kuru tu nevari izprast ar savu mazo prātiņu. Tu vari tikai atvērt acis un jutekļus vēl drusku plašāk un uzņemt to visu sevī. Noglabāt to sajūtu, un, ja ļoti gribas, kaut kad vēlāk mēģināt izprast.

Mans kopsavilkums:

Putni dzied un bērni smejas arī kara zonā. Puikas ar ieročiem rokās nekad neizaug. Izaug ieroči. Visi esam saspringti, no/pārbijušies bērni, kuri maina izklaides, bērnus un sevi, lai neredzētu to, ka nav jau ko redzēt.