1. Pie 7. tramvaja pieturas "Nacionālais teātris" uz zaļi krāsotas smilšu kastes stāvēja daudz cietusi grāmata, atvērta stāsta "De profundis" kaut kur viducī, visas grāmatas beigu daļā. Vizuāli nodzeltējušās/nobrūnējušās lapas veidoja burvīgu kompozīciju ar zaļo kasti, tādējādi piesaistot manu uzmanību un liekot grāmatu apskatīt tuvāk. Šķiet, tie varētu būt Oskara Vailda stāsti angļu valodā (grāmatai nebija vāku). Ņēmu un savācu grāmatu sev. Tā gan mazliet smako pēc ielu dzīves, bet bija pārāk skaista, lai tai tā vienkārši paietu garām.

2. Aizvedām mammu uz Naivās mākslas muzeju, paši tikmēr devāmies izpētīt, vai darbojas peldošās darbnīcas bufete. Tā bija ciet, bet uz kuģīša bij' galdiņi un krēsliņi, tāpēc nolēmām mammu pagaidīt tur. Pēc brītiņa ik pa laikam atskanēja tādi kā signalizācijas pīkstieni. Aha. Izrādās, kuģis jau noslēgts mirstīgajiem, a mūs tā arī neviens nepamanījis. Tā nu, negribot sanācām gandrīz likumpārkāpēji.

3. Iekš Robert's Books iegādāju traki biezu grāmatu ar nosaukumu "Shantaram", kuru droši vien nekad dzīvē neizlasīšu. Un vēl, Rīgas svētku ietvaros, pie Rapas uz atlaižu galdiem atradu arī "un apmāksies tie, kuri skatās pa logu", kura šķita diezgan intriģējoša un cena (0.99 LS) ar teica "ņem mani, ņem!"

4. Neiburgas restorānā šodien pusdienoja vairāk un mazāk ievērojamas slavenības - pats Račs ar visu savu skaistsievu un bērnu, savukārt divus galdiņus tālāk bija piezemējies Vērdiņš, kuram par sarunbiedru bija visai dīvaina paskata vīrišķis. Gan jau ar ka dzejnieks.

5. Pie kafejnīcas "Pitta in" āra galdiņa sēdēja kāds dānis un viņam uz galda bija grāmata "Drømmehjerte" (Sapņu sirds). Sēdēja vismaz pāris stundas, jo gāju tur garām divreiz, vismaz ar divu, trīs stundu intervālu.

Dienai bija vēl dažādi mazmirkļi, bet visā gūzmā tos šobrīd neatceros. Ceru, ka jums arī bija jauki.

Man biežāk jāapmeklē tādi koncerti kā šodien Kalnciema ielas iekšpagalmā dzirdētais Riharda Zaļupes un brāļu Petrovsku, jo tie manī atmodina tieksmi pēc skaistā, spēju to saskatīt arī ikdienā un ģenerēt pašai. Un tie varētu būt tā noslēpumainā atslēga, kas noturētu manu dzīvi un manu garīgo stāvokli līdzsvarā.

Sakarā ar visu jaunaizsākto ņemšanos iekš Couchsurfing aizdomājos par vienu lietu - kādreiz es deklarēju (laikam daru to joprojām), ka man ļoti patīk iepazīt jaunus cilvēkus, uzzināt viņu viedokļus, utt. Bet tagad, kad sāk pieteikties pirmie sērfotāji, saprotu to, ka nemaz tik ļoti nealkstu jaunu iepazīšanos. Mani nogurdina visa tā sākotnējā taustīšanās, lai saprastu par ko runāt un tā virspusējība sarunās. pēc vienas šādas pārspīlētas laipnības un rūpības tūres jūtos nenormāli nogurusi. Tagad, ja man arī gribas iepazīt jaunus cilvēkus, tad mēģinu atvieglot sev dzīvi un vispirms tos meklēju vidēs, kurās varētu būt man līdzīgi domājoši ļaudis vai vismaz tādi ar kuriem jau pašā sākumā atrastos kopīgas tēmas. Varbūt, ka tas atkal ir ļoti egoistiski, bet tā es to jūtu.