Tfu ,tu, vells. Shodien pirmo reiz iekluvu gandriz-avarijas situacijaa. oij, kaa sirsninja leekaaja. Laikam mans paradums paardomaam dziivi pie ritenja stuures nav tas labaakais. It sevishkji pirmdienas riitaa trakaa ritenjsatiksmee.

Gribētos kādu laiku kādā aizmatērijā padzīvot. Būt tikai pašai sev. Bet ai, ai cik daudz slāņu esmu uz sevis sakrājusi. Bail, ka nemācēšu tos tā smuki noņemt, lai vajadzīgos atkal pēc laiciņa piedabūtu atpakaļ. Jo ne jau atteikties no tā visa es gribu. Ne jau par daudz man tā visa. Tikai gribas gaisu pa tiešo ieelpot. Tikai gribas pasauli pa tiešo saskatīt. Tikai gribas pašai savas domas domāt, nevis domas par to, ko kāds cits par to visu varētu domāt.
Viss ir labi. Esmu pateicīga, ka manī ir šis nemiers. Tas nozīmē, ka kaut kad es arī saņemšos un kaut ko lietas labā izdarīšu. Konstants, visticamāk virspusējs miers nav man labvēlīgs. Svarīgi lai viss ir līdzsvarā tur dziļumā. Tad lai par augšām katrs spriež pats pēc savas saprašanas un prasmes.