Tfu, tu, kā sabijos - sēdēju klusumā, tulkoju savu šizofrēnisko lugu, kad pēkšņi atskan dīvaina putna balss, bet nu tik skaļi, it kā man tepat uz blakus plauktiņa sēdētu. Tak balodim nav tādas rīkles, vēl nodomāju. Sēdēju un domāju, ka man tikai izlikās, bet tas putnis kliedz vēl. Piecēlos, piegāju pie loga un skat patiesi - Kaija uz balkona margas, skatās man acīs un kladzina. Un tagad vislaik lidinās gar maniem logiem. Vai nu viņai gribās ēst, vai arī viņa ir no kādas šausmu filmas. Kaija uz mana balkona gan nav pirmo reizi. Pagājušo gad tik tas notika drusku vēlāk, t.i., 29. jūnijā.

Tā kā M man divas dienas lielījās, ka ēdis suši, arī man uz tiem atgriezās apetīte un šodien, pēc dāņvalodas skolotājas tēlošanas, nolēmu iegriezties iemīļotajā Fei Fei un varbūt pat tur uz vietas paēst. Bet tur, protams, bija jāpagadās kādam aktīvi komunicēt gribošam tēviņam ar šņabja glāzīti 1nos dienā. Kafejnīcas darbonis gribēja mani glābt, bet tas gandrīz aizgāja līdz skarbai vārdu apmaiņai un būtu bijis varbūt pat trakāk, ja tēviņam pēkšņi atkal neuznāktu miermīlības uzplūdi. Man pat bija tāds tīri neko noskaņojums, tāpēc ierastās "izliekos, ka neko nedzirdu" pozas vietā, es izvēlējos neitrālo "pieklājīgās atšūšanas" taktiku. Šams runāja slāvu mēlē, bet kad sajuta manu pribaltjiskij akcentu (ko īstie Krievzemes krievi uzskatot par baigi sexy :D) , brīnumainā kārtā pat pārgāja uz latviešu valodu. Ilgs gan viņa prieks komunicēt nebija, jo sagaidījusi suši, es, dāsni puisim uzsmaidot, devos prom.