trakums. Vidusskolās nekas nav mainījies - dežūrtantes ir uzdevumu augstumos un katru skolai nepiederīgo uzskata vismaz par narko dīleri. Starpbrīdī skolēnu sarodās tik daudz, ka šķietami neiespējami pārvietoties, bet viņiem viss sanāk. Līdz šim šķita, ka skolas gadi nav bijuši nemaz tik sen, bet tā panika un aukstie sviedri, kas mani šodien pārņēma Rīgas Angļu ģimnāzijā, liecina par kaut ko citu.
Tfu, tu - dodos uz nākamo kontrolpunktu - dienas centrs "Cerību māja".
man pašai tagad ļoti noderētu cerība, ka pāries miega un lauzījuma sajūta.

Man šodien bija ļoti interesanta pieredze - man savu tulkojumu pašai nācās lasīt priekšā jauniešiem ar attīstības traucējumiem . Man tam jāsaņemas vēl 3dien. Man vēl grūti noformulēt kāpēc, bet to ir grūti darīt. Gan jau vaina vecajā labajā- "viss neparastais biedē". Un nav jau tā, ka ikdienā mums būtu iespēja šādus cilvēkus satikt. Es tagad ik pa brīdim atceros viņu reakcijas vai komentārus un maļu tos caur domu mašīnai.

un diemžēl, tēvzemīte paliek tēvzemīte, "Cerību māja" no ārpuses izskatās ļoti bezcerīgi.