Mamma šodien uz darbu ejot teica: "Tā jau pierasts, ka tu te esi!" Un arī man pašai tik ļoti organiski un dabiski liekas būt te. Man te ir sanatorija, templis, tuksnesis un viss cits. Un es jau jūtu kā manī iezogas skumjais noskaņojums, jo šodien jādodas atpakaļ uz māja-pie-mājas, cilvēks-pie-cilvēka un īgnums-pie-īgnuma pilsētu. Labi vismaz, ka varēšu brīdi patverties savā pozitīvajā teātra sektā.

Tā kā es vairāk vai mazāk ticu dzīves projicēšanai saviem spēkiem un vēl ticu, ka ļoti svarīgas ir mazās lietas, jo no tām sastādās lielās, es teikšu kā ir - rīt man gribas un vajag pamosties labā omā. Un tā tam būs būt. Šovakars atnesa īgnumu, par ko nemaz nebrīnos, jo pati to sev uzprojicēju ar "Un es jau jūtu kā manī iezogas skumjais noskaņojums, jo šodien jādodas atpakaļ uz māja-pie-mājas, cilvēks-pie-cilvēka un īgnums-pie-īgnuma pilsētu".
Rīt es par visu brīnīšos un man būs apbrīnojami viegli smaidīt.