Ap mani ir iedomāts un ļoti trausls ziepju burbulis. tas mani glabā savā drošībā, tāpēc lūdzu - šodien nenāc no tās savas skarbās pasaules un nemēģini man piekļūt.

Ilgi vienatnē staigājot pa mežu gadās tā, ka no tā iznākot, rodas paranoiskas bailes no cilvēkiem.

Kazu krāces Valmierā šodien izskatās kā tāda kārtīga Purvīša glezna.

Bļitkotāji uz ledus ir pilnīga valsts valstī. Ar saviem likumiem, teritorijām un visu pārējo.

Plūstošs ūdens nomierina, bet tas latviešu pelēkais pavisam izkliedēt nomāktību tomēr neļāva.

pirmkārt, tās ir pilnīgas muļķības, ka garas pastaigas dodot enerģiju. Manī nonāk par daudz skābekļa, kas liek sajust labākajā gadījumā patīkamu gurdenumu, ja ne galīgu miegainību.

bet muļķība numur viens ir tā, ka man katreiz izlasot vārdus - nekustīgais pirmkustinātājs - gribas ķiķināt. šodien es tos vārdus esmu izlasījusi vismaz 5 reizes.