man uz galda stāv pustukša vermuta pudele un ja es nezināmu iemeslu dēļ nebūtu iereibusi no tās izdzertās puses, es turpinātu šo vakaru. Jo vispār šodien es pirmo reizi braucu 7 km turp un 7 km atpakaļ minikleitā un ja turpceļā vēl bija auksti, tad atpakaļceļā man likās, ka es varētu braukt visu nakti. Nu vai vismaz tik ilgi kamēr bon jovijs dziedātu ausīs. bet vispār, ja julefrokost būtu katru otro nedēļu, es būtu nežēlīgi iemīlējusi dāņus un man nemaz negribētos braukt prom.

Minimāls (bet tiešām minimāls!) atmetu stāvoklis apbrīnojami labi iedarbojas uz produktivitāti. šodien darba ražīgums tāds kā vēl nekad.

Es tikko laikam pārrāvu mūsu raganisko meiteņu vienību. Visas viena pakaļ otrai šodien skrien taisīt pīrsingus ausīs. Es atteicos, lai gan tā pīrsingu dabūšana tika pamatota ar to, ka tā būs atmiņa par kaut ko, ko izdarījām visas kopā. varbūt tieši tas mani atturēja. mani mazliet sāk biedēt tā sazvērnieciskā vienotība. Un vēl tas mazliet izklausās - ja visi leks ugunī, vai tu arī leksi? :D

Manas jaukās dāņu meitenes tomēr nesagrāva manu ticību cilvēcei vakar, jo neaizdzērās tā, ka savu māti nepazītu. zinot lielāko daļu dāņu studentu, mazliet bažīgi gāju uz julefrokost, bet viss bija godam, tā kā es vēl joprojām palieku pie saviem pozitīvajiem uzskatiem par lielu daļu cilvēces.