Vakar guļot gultā, aizmigt nevarot, gandrīz 5- gades plānu izgudroju. Jocīgi, bet lielākā daļa no tā man sanāca ārpus valsts robežām. Lai gan es joprojām saku, ka pastāvīgi nekur citur dzīvot negribētu. Bet šobrīd jau es ielecu tajā grāvī, kuram nosaukums "man negribas braukt prom no šejienes". it kā. Lai gan pilnīgi iespējams, ka man te tagad tik ļoti patīk tieši tāpēc, ka zinu, ka drīz braucu prom.

vispār ir arī mīnusi dzīvojot tikai ar meitenēm - es ik pa laikam pieķeru sevi domājam totāli feministiskas domas. Un tādas diezgan fanātiskas. oij, man jātiek atpakaļ pie puikiem.

To es kādreiz gribētu sasniegt -
A mņe fsjoravno, ja ļubļu tjebja, točnastji takoj kak ti jestj.

Bet man vēl augt un augt.

Cilvēks progresēja, jo bija slinks. Tāpēc ņēma un izgudroja visādas lietas, lai atvieglotu savu dzīvi un it kā būtu mazāk jādara. Kad dzīve bija padarīta 'viegla', viņam palika ellīgi garlaicīgi un viņš sāka graut visas iespējamās institūcijas un vērtības un sastrādāt kaudzi muļķību. Dažkārt man gribas dzīvot tajā periodā, kurā bijām slinki, bet mums nekā nebija, tāpēc spērām viens otram pa pakaļām un ķērāmies pie dzīves atvieglošanas ierīču izgudrošanas. jo visām rīcībām ir sekas, un ja kaut kā izgudrošanai tās vismaz ir divējādas (iespējami pozitīvas vai negatīvas) tad garlaicībā pastrādātu muļķību sekas visbiežāk tomēr ir vienveidīgi nelāgas.

un vēl man liekas, ka sievietes vairāk mīl vakaros un naktīs, bet vīrieši rītos un pirmspusdienās. man ir arī šo teikumu pamatojošas domas, bet es jau tā šodien rakstu par daudz.