atbildot uz intervētājas jautājumu par skolu, klases audzinātāju, utt., sapratu cik šausmīgi skan tā "klases audzinātāja" vai tikpat labi stunda ar nosaukumu "klases audzināšana" - tā it kā reizi nedēļā tev jāsastopas ar lielo, gudro un viedo un jāpastāsta par visiem grēkiem, ko nedēļas laikā ir gadījies sastrādāt. Un tad lielais, gudrais un viedais izsaka gala spriedumu.
no 5. līdz 9. klasei mums bija klases audzinātāja, kas par grēku uzskatīja arī puišu matus, garākus par 3-4 cm. atceros kā pirms 9. klases izlaiduma viņa ieteica pāris puikām noteikti aiziet pie friziera. Paldies nezinu kam, ka viņi bija pietiekami saprātīgi un to nedarīja.
Toties esmu ļoti pateicīga mūsu vidusskolas klases audzinātājai, kas bija kā no citas planētas. Un saprata, ka skolu sistēma nav priekš viņas gadu pēc tam, kad skolu pabeidzām mēs. klases audzināšanas stundās mums bija čata burtnīcas, kurās veicām saraksti ar klases audzinātāju par jeb ko. un nebija nekāda pamācīšanas un spriedumu. Lielākoties, viņa par visiem mūsu pienākumiem uzzināja no mums nevis otrādi. Un ar viņu bija ellīgi interesanti. Un šķiet, ka 11. klases ekskursijā uz Slovākiju viņa pat sapīpēja zāli kopā ar klases puikām. Un viņa vēl joprojām spītīgi atsakās atsaukties, ja saucam viņu par skolotāju un mēs joprojām viņu ellīgi gribam satikt katreiz, kad viņa ir Latvijā.
aizrāvos ar atmiņām.

ja man tagad būtu zelta zivtiņa, kas izpildītu manas vēlēšanās es vēlētos būt vīrietis ar spalvainu krūti un gariem, tumšiem, skruļļainiem matiem. Tādiem, ko kārtīgā astē var saņemt. Tad man būtu liela mugursoma, kuru man nebūtu grūti panest, jo es taču būtu vīrietis ar spalvainu krūti un gariem, tumšiem, sruļļainiem matiem. Un tad es dotos uz Latīņameriku.

Bļin, kāpēc es vienmēr, kad man ir neoma daru tieši to, kas to sabojā vēl vairāk. Un es jau sākot to darīt zinu, ka tā būs.