mazliet jau biju piemirsusi kā ir, kad esi viens. Nu es atkal esmu nostādīta pretī tai sajūtai un jāsaka, ka blakus kaut kādām bažām tā ir arī liela brīvības un savu spēku apzināšanās sajūta. Un man patīk un man ir interesanti. Un es varu augt nevis līdzāspastāvēt. Jā - es varu būt egoistiska nevienam ar to nenodarot pāri.

izrāde Valmierā, kuru zināmu apsvērumu dēļ neesmu redzējusi, bet jau tagad esmu dzirdējusi vairākas labas atsauksmes.
un visi citē šito: "bohēma - tas ir tad, kad tu uzkāp uz korķa, un visi tevi saprot."

bet vispār jau kaut kādas problēmas ar to attālumu un atšķirtību rodas. tev rodas laiks pārdomāt lietas, ko patiesībā nevajag pārdomāt, bet just. Jo visas šīs domas pārplīst kā ziepju burbuļi pie pirmās reizes kad satiec "dzīvajā". bet tā nošķirtība liek tev kļūt aizdomīgam. un vislielākā nelaime protams ir salīdzināšana. Un tā nu es salīdzinu, ka ir cilvēki, kuri atrod laiku, lai veltītu to man, pat ja mēs nevaram būt rokas stiepiena attālumā. ir tādi, kas to nevar. Varbūt tur ir pilnīgi citi iemesli apakšā, bet nu man kā cilvēkam (lasi - egoistiskai būtnei) gribas sajust siltumu zināmās devās. un tā kā ir rudens tās devas ir jāpalielina. dažās jomās tās šobrīd ir zemākas par normu. un tas ar kaut ko ir jāaizstāj. es mēģinu atrast kādu nekaitīgu veidu. vēl neizdodas.