Iz Ilzes Olingeres intervijas "Teātra Vēstnesī":

1. "Tas ir vecums (trīsdesmitgadnieki) uz robežas - ar nesamierinātību, alkām, aktīvo meklēšanu un reizē neidealizētu, ironisku paškritiku. Gribi vai negribi, jāizlemj, vai dzīvot garlaicīgu vidusmēra pilsoņa sadzīvi vai turpināt brist pa bezgalīgās neziņas purvu, lai reizēm, iespējams, ieraudzītu mēness otru pusi. Būtiski ir tas, cik lielā mērā mēs piespiežam sevi dzīvot atkailināti un jūtīgi, kā mēs asinām savu prātu un domu. KO mēs lasām? Ko skatāmies? Ko redzam? Šodien medijos tiek bezprātīgi kultivēts ķermeņa skaistums, bet par domu tīrību nav populāri runāt. Cilvēks, tāpat kā zivs, pūst no galvas."

2. "Teātris nav vieta, kur ar karoti tev iekšā lej medu un pie tam vēl tieši tādu, kāds tev sapņos rādījies. Teātrim nav jābūt žēlīgam pret skatītāju. Atnākt skatīties labu izrādi ir garīga rakstura medicīniska operācija. Tā var būt arī sāpīga."
- šo vajadzētu rakstīt uz biļešu muguriņām, teātru durvīm un vēl iekšā laidējiem atkārtot balsī.