Jaunā Viestura Meikšāna izrāde "Vīns un Nezāles" iekš VDT ir viens labs, labs gabals. Ja, "Zelta zirgā" viss bliezošais vēl bija savā ziņā aizslēpts aiz simboliem un Raiņa teksta, tad šī izrāde vairs tā neauklējas - paņem, noliek tevi pie sienas un šauj. Ja pirmais cēliens vēl ir tas gājiens ar aizsietām acīm uz sienas pusi, tad otrais - tā jau ir tā šaušana. Atkal daudz interesantu, efektīvu knifu, kas izrādes beigās sasniedz absurduma un nonsensa kulmināciju sākot jau ar Leonīda Burnicka rēga šoviski dziedāto "Ziemeļmeitu", kas noslēdzas kolektīvā kopkora a la Anonīmo Alkaholiķu sanāksmes ekstāzi/nirvānu sasniegušā dziedājumā. Biedējoši, skarbi, līdz kaulam atpazīstami un kas ne mazsvarīgi - tomēr arī komiski.

Dienas citāts: "Pasaki Nē! Nē! Nē! un aizlido kā spāre pāri zaļam viļņojošam laukam." (citāts aptuvens)

Un, ei, nu saproti ar kādu zemtekstu Meikšāns vai Meiers izvēlējušies pēc ārprātīgajām beigām skatītājus no zāles pavadīt ar varen jautru, gandrīz disko gabalu. Tas, lai pažēlotu vai tieši otrādi paņirgātos?! Bet varbūt vienkārši, lai turpinātu visu šo absurduma noskaņu. Mani tomēr sabiedēja sieviete no pretējām skatītāju rindām, kas gāja ārā no zāles līdzi dejodama un dziedādama, jo pati pēc izrādes biju kā lēmēta. Man šķita, ka uz mājām eju stundas trīs, galvā bija absolūts domu randoms un biju ļoti trausla. 5dienas vakara jaunieši visās malās bija grūts pārbaudījums. Zane Radzobe: "Izrādes fināls ir vienlaikus optimistisks un iznīcinoši depresīvs. Ilgas cilvēkā nekad nemirst. Bet jebkāda harmonija iespējama tikai tur, otrā pusē. Kad priekškars jau aizvēries. "

P.S. - papildus novēroju ļoti patīkamu tendenci - šo izrādi iekš VDT brauc skatīties aktieri no varenā JRT. Šodien vien bija seši pārstāvji un kā stāsta uzticamas personas, arī iepriekšējās izrādēs kāds pārīts esot manīti. P.P.S. - Es mīlu tos, kurus mīlu. Un pārējie man vienkārši patīk. Ir laba (kaut arī smaga) pēcizrādes sajūta. Salut!