Ņemu atpakaļ savus vārdus, ka G.Repšes "Bāreņu nams" ir latviska šī vārda ne tajā labākajā nozīmē un maza mēroga ziņā. Šodien ielasījos tālāk, un ir! Es gan esmu tikai 38. lpp, bet jau man gribas to ieteikt visiem, kas lasa. Skaudri cilvēku raksturojumi, precīzi piefiksējumi un tipoloģija. Un priekšvārda vietā Oktāvio Passa sacītais: " Vislielākās koncentrēšanās un vislielākās atslābināšanās mirklis: mēs esam sasista stikla mirgošana, kad uz to krīt pusdienas saules stars, mēs esam tumšās zāles trīsas zem kājām, mēs esam koka čīkstēšana aukstā naktī. Mēs esam niecīgi, un tomēr mūs apskauj vispārība, mēs esam zīme, kuru kāds nodod citam, mēs esam kanāls, caur mums plūst valodas, kuras mūsu ķermenis pārtulko citās valodās. Durvis atveras līdz galam: cilvēks atgriežas. Simbolu pasaule ir arī jūtu un sajūtu pasaule. Nozīmju jūra ir arī samierināšanās vieta. (svītrojums mans)"