Šodien mājupceļa trolejbusā bija meitene, kas klusā un skaistā balsī dziedāja dziesmu no nošu lapas. Mācījās droši vien. Un es tā sēdēju un domāju, ka šobrīd jūtos kā tāda klusa, vienas balss dziedāta dziesma. Tā pavisam vienkārši, tai pat laikā ļoti dvēseliski. Un tāpēc pat kaut kā tā ir, ka nav ko teikt. Jo viss plūst kā mierīgā dziesmā, ar vienu skaistu balsi dziedamā. Vienīgā vaina tā, ka tās rāmās un klusās ļoti bieži ir arī tās skumjās. Arī mana tāda ik pa laikam ir.
|