Kaut kur lasīju, ka kaislība nogurdina un novecina. Tad es novecošu ātri, jo mana kaislība spēj apludināt manas acis vienkārši braucot pāri tiltam papilnā autobusā.

Bet vispār man šodien ar dzīvi koķetēt gribas - uzvelku minikleitu, uzlieku acis un aizeju nopirkt dzejas grāmatu.

Es sapratu, kāpēc man dzeja patīk labāk par prozu. proza ir atklātāka un viennozīmīgāka. Dzejai ir tā minimālā izpausmes forma, aiz kuras slēpjas maksimālu interpretāciju iespējas. Nu labi, tas tā mazliet pārspīlēti. Tagad es saprotu, kāpēc viņam patīk foto. To valodu, gan es vēl joprojām nemāku un diezi vai tā pa īstam arī iemācīšos. Nav mans. Pretēji dzejai.

Mana šī rudens svētā dzejas trīsvienība - Klāvs Elsbergs, Inguna Jansone un Imants Ziedonis.

*Inguna Jansone. Šampūns ar balzāmu, 1998

Ebreju tirgonis bārdains
un tā kā Jehova bargs
iedāvāja man simttūkstoš klusuma veidu.
Tagad es protu atšķirt:
klusums -
izlaupīta sinagoga
balts balodis pie vitrāžas loga
un knābī melna olīvas oga
(ne uz mieru -
uz karu, karu,
uz mieru nes olīvas zaru),
sveicienam nostiepta roka
un tūkstošiem nedzīvu seju -
tā kā no vaska, tā kā no koka.
Ebreju tirgonis bārdains
un tā kā Jehova bargs
man teica - iemācies
manis dzīvoto nāvi
un klusumā klausies,
tad bailes pāries.