Tad nu tā - ko par Pinokio pelniem domāju es... Pirmkārt, es diez vai esmu labākais kritiķis, jo nespēju skatīties uzvedumu ar svaigu aci, ja tekstam esmu būrusies cauri mēneša garumā vismaz. Bet ko es varu pateikt - tas ir tipisks postmodernisma gabals ar miljons atsaucēm, kultūr un vēsturiskām referencēm, bet kā jau īstā postmodernisma gabalā - katrs var paņemt cik nu viņa zināšanu bagāža ļauj, bet tik un tā nejusties apdalīts, jo stāsts, ja ņemam tīrā teksta līmenī, ir saprotams, arī neuztverot visus citātus. Šī ir izrāde, kuru var un varbūt arī vajag skatīties vairākkārt, jo ar pirmo reizi, daudz kas šķiet neskaidrs. Man tā šķita, pirmoreiz lasot materiālu, tad, to tulkojot, tas pavēra vēl dažas durvis, bet vēljoprojām tur ir daudz kā, ko nevaru izprast. Un izrāde jau protams pavēra vēl kaut kādu citu skatījumu, atšķirīgu no tā, kāds tas bija izveidojies manā galvā tulkojot. Bet, ja mēģinu distancēties no teksta, tad par pašu izrādi jāsaka, ka pirmais cēliens šķiet mazliet par garu, un tās "sarunu teātris" brīžiem garlaiko, it kā prasītos vairāk darbības vai kaut kādas fīčas scenogrāfijā. Attiecībā uz aktierdarbiem - mani pārliecināja Jānis Reinis un Juris Lisners, šķiet Jurim Hiršam izpausties neļāva loma. Akūti kaitināja Daiga Kažociņa. Kopumā - plus zīme, bet izrāde prasa augstu koncentrēšanos, un, ja mēģina iedziļināties, var iegrimt diezgan dziļi dzelmē un ilgi netikt ārā. Tā vakar notika ar mums.