Dzīvoja reiz snuķcilvēciņš. Tāds maziņš vīriņš ar garu, garu snuķi. Tas bija tik garš, ka viņam to nācās trīs reiz ap kaklu kā šalli apmest, lai tas nekūļātos pa zemi. Snuķcilvēciņš nebija priecīgs cilvēciņš, jo citi cilvēki viņu nekad nepieņēma savos pulciņos. Viņi vienmēr bija uzskatījuši - ja tev ir snuķis, tad tu esi zilonis, bet ja gribi būt cilvēks, tad tev nekādā gadījumā nedrīkst būt snuķis, jo tā tas vienkārši nav pareizi! Reiz snuķcilvēciņš,apmetis  snuķi līdz pat acīm, lai nebūtu uz cilvēkiem jāskatās, devās nelielā pastaigā. Jāpiebilst, ka arī pastaigas snuķcilvēciņam nebija nekāds vieglais darbs - garais snuķis bija gana smags, tāpēc, tad, kad tas bija aptīts ap kaklu, bija ļoti jārūpējas par to, lai noturētu līdzsvaru, citādi - budūkš! un gar zemi. Tā nu gāja snuķcilvēciņš ar acīm dziļi snuķī un pat nepamanīja, ka viņam pretī nāk kāda garum gara, tievum tieva meitene. Protams, notika nenovēršamais budūkš! Kad snuķcilvēciņš atjēdzās no apjukuma, viņš ieraudzīja, ka viņam pretī stāv saulespuķes meitene. Viņas seja bija saules puķes zieds un ķermenis  - garais kāts. Jūs jau varat iedomāties - arī šādai meitenei dzīve starp cilvēkiem nebija tā vieglākā - viņa atradās pastāvīgās briesmās, jo vienmēr atradās kāds, kas gribēja viņu noplūkt, vai izraut kādu lapiņu. Un tad notika kas brīnumains - saulespuķes meitene paņēma snuķcilvēciņa snuķa galu un sāka to tīt ap savu kātu. Tina, tina un ar katru kustību snuķcilvēciņam kļuva arvien vieglāk un vieglāk. Snuķcilvēciņš pierausās kājās un neizpratnē skatījās uz saules puķes meiteni. Bet viņa bija priecīga. Kā jau teicu - saules puķes meitenei vienmēr bijis grūti nosargāt kātu no vējiem un citiem satricinājumiem - tas bijis pārāk lokans un trausls. Bet, tagad, aptīts ar snuķcilvēka snuķi, tas stāvēja stalts un stingrs. Vairāk jau neko arī nevajag teikt. Snuķcilvēks ieelpoja saules puķes meitenes smaržu un viņas kātam pēkšņi palika ļoti silti, jo - kad smarža ir iemīlējusies, tā silda.