šodien beidzot pateicu, ka eju prom no teātra. Atpakaļceļa vairs nav. Un līdz ar to ir skumji. Patiesībā es jau vēl neapjēdzu kā tas būs. Teātrī aizvadīti 3 gadi, un man nekad nav šķitis, ka tas ir neprestižs vai vēl nezin kāds darbs. Tā ir vienīgā darba vieta, kur esmu jutusies labi un harmoniski, un arī vienīgā, kurā esmu strādājusi tik ilgi. Bet nu - dzīve mainās, banāli būdami - arī šī lapa ir jāpāršķir.
Šo "notikumu" atzīmēšu ar šķiršanos no matu rotas - nu nē, nē, ne jau pavisam, bet, ja friziere būs drosmīga, tad tomēr diezgan pašķērēsimies. Vēl es plānoju visādus citādus aizmiršanās pasākumus, bet nu par tiem jau laika gaitā.