Kāds bezpajumtnieks, pie Alfas man ceļu griezdams, ieskatījās  tik cieši acīs, ka līdz pašai dvēselei tika. Viņa acis bija neizsakāmi skaistas un vispār viņš izskatījās mazliet ēterisks. Viņš bija kā vizualizācija Dieviņam-tētiņam, vismaz tādam kāds tas vienmēr ir veidojies manā iztēlē kādas latviešu pasakas lasot. Tas viņa acu skatiens mani pilnīgi apstādināja. Un es aizdomājos cik precīzi viņš raksturo mūsdienu situāciju - Dieviņš - tētiņš patiesi ir kā bezpajumtnieks, jo reti kuram viņu vajag, un arī daļa no tiem, kam viņu vajag, no viņa tikai ņem, nedomājot par to, ka kaut kas jau ir arī jādod. Un Dieviņam-tētiņam noteikti ir tikpat skumji skaists skatiens, jo viņš grib palīdzēt, lai gan pašam tik pat kā nekā vairs nav.