Pieklauvējot pie veca cilvēka sirds,
Tā klusējot atmet ar roku,
Jo visa dzīve ir paskrējusi garām,
Paskrējusi garām ar vēja spārniem,
Ikdienišķi kupli šauriem,
Attīstīti intelektuāli bieziem,
Negudri aplami slimiem, garīgi un morāli,
Nu tādiem, kurus nēsā ikviens no mums,
Kurš zina kur ir viņa vieta, šajā necaurduramajā plēves maisā...
Ar darvu nosmērējies eņģelis vicina spārnus,
Notraipot svētos un garīgi veselos,
Notraipa tos līdz asinīm, bezgalīgi tumšiem briesmoņiem,
Pārvēršot tos par mums – nācijas pēdējiem glābējiem,
Par kādiem nācijas glābējiem es runāju,
Paskatieties visapkārt-bezgalīgs tukšums,
Piesārņotas dvēseles klīst pa ielām,
Klīst, jo tām neapnīk, tām patīk,
Būt tukšām, būt klusām ar prieku un laimi nepiesātinātām...
Sadalīt dvēseli gan sātanam, gan dievam ir viegli,
Jo viegli ir darīt to, kas patīk,
Tā veidojas smaka, kuras pienākums ir līdzsvars,
Ne jau tas līdzsvars, par kuru mēs runājam,
Dzīves līdzsvarotība, pienākumi, samaksa,
Nē, tieši otrādi tukšuma līdzsvars, tas līdzsvars,
Kura dēļ cilvēki iet bojā, nezinot - varbūt negribot,
Laiks ir jāaizpilda, lai rastos līdzsvarotība,
Cilvēks ir jāmudina, lai rastos jauna dziesma, jauna deja.. ideja...
Piekauts zēns sēž kāpņu telpā,
Viņš lej asaras, nevis par to, ka viņu piekāva,
Bet par to kad viņš ir-ir šajā pasaulē,
Viņš jūtas vientuļš, viņš domā..
Domā par sevi, kur ir tā vieta, kur ir labi,
Kur ir tā vieta kur paralēlās līnijas satiekas,
Kur ciešanām beidzot ir gals un sākas jauna diena..
Izbesījies līdz ārprātam viņš iedur sev nazi sirdī,
Bet trāpa tuviniekiem, ne jau nogalina viņus,
Bet sāpina viņus līdz nāvei, viņiem sāp, ļoti sāp...
Rītdiena nepienāk, bet sākums pat nav sācies, jo dzīvē likums ir viens...
Izdzīvo tas, kurš vienam, otram dirsā lien...