Saskatīšanās, sasveicināšanās. Un tad domāju par viņas acu zilumu, ādas samtainumu un glāsmaino balsi un sapratu, ka nav tur stāsts par dominēšanu.
Viņai nav krūšu - ir, bet nav tik lielas, lai skaitītos, ka ir.
Bet tās acis...
Viņš mani uzvelk ar pāris teikumiem.
Divas kaislības un abas iztēlē.
Aizliegtā augļa imaginārais saldums.
Man noteikti tikai šķita, bet viņas siltie pirksti, ieliekot naudu manā plaukstā, pakavējās mirkli ilgāk.
Vakar, braucot liftā, domāju par viņu. Domas par viņas ādas samtainumu...eh...
Bet mēs nu jau esam par tālu viena no otras gan emocionāli, gan fiziski, tāpēc nebūs pat vārdu pārmaiņas.
Būs tikai ķermeņu atsaukšanās un atbildes reakcija vienai uz otras kustībām.
Zin kas dīvaini? Ka gadiem esi drošs par savu orientāciju, bet tad vienā mirklī - Bum! Un saproti, ka viņas balss ir kā tumši brūns samts. Lielajās, zilajās acīs, kuras skatās uz tevi, var noslīkt bez iebildumiem. No auguma mulsti. Un nesaproti, vai tas viss ir dēļ personības, vai dēļ ķermeņa un personības. Vai tā ir iekāre/orientācija, vai arī mēģini piekārt birku sajūtām?
Ir tādas smaržas, no kurām man aizbrauc jumts. Un viena no tādām ir viņas ķermeņa smarža pēc treniņa.
Un kad es kaut ko līdzīgu sajūtu gaisā citos apstākļos, kaklā iemetās kamols un sirds sāk dauzīties straujāk.
Tik emocionāli intensīvi un reālistiski sapņi kā par viņu, man ne par vienu nav bijuši.
Sapnī viņa man teica, ka mīl mani. Pirmā.
Būšana visu dienu blakus viņai, viņas vērošana, tas bija saldi un mokoši vienlaicīgi.
Sastopot viņas skatienu, vēderā nolaidās smagums.
Teiksim tā - lai neizplūstu dievināšanas peļķē pie viņas kājām, es izvēlos būt pret viņu un sabiedrībā ap viņu - gandrīz rupja, ignorēt/izlikties neredzam viņas skatienus un ar savu izturēšanos kopumā cītīgi radu iespaidu, ka esmu dīvaina, savrupa un noslēgta.
Kaut gan tajā pašā laikā, kad es atļaujos atlaist bremzes, mūsu emocionālā saikne rada eksplozijai līdzīgu efektu.
Tu esi vienīgais iemesls, kā dēļ es vienmēr atgriežos.
Tavā apskāvienā pazūd laiks.
Vakar gribējās ar pirkstu pārvilkt viņas kailajai ādai kaut kur starp kaklu un pleciem brīdī, kad viņa bija apstājusies, pārvelkot džemperi.
Mirkļa sajūta, ko nekontrolē saprāts.
Tad viņa meitai pa telefonu pateica, ka šobrīd neizskatoties tā, lai ietu uz veikalu.
Padomāju: Tu esi skaista arī tagad! /ar mazliet sajauktiem matiem un sviedru lāsītēm uz sejas.../
Man pietrūkst viņas lielo acu un izbrīnītā skatiena, bet man labāk būt tālu no viņas, nekā tuvu. Iekšēja miera labad jau trīs nedēļas ieturu distanci. Vēroju viņu pa gabalu un jūtos daudz harmoniskāka, nekā esot tuvumā. Būšana tuvumā, mani izsit no līdzsvara, liek galvā malt neracionālas domas, īgņoties par nespēju pārvarēt iekšējās barjeras un dusmoties par to, ka viņai apkārt kā mušas uz medu spieto pārējās.
Esmu greizsirdīga. Uz viņas vīru.
Tas nav normāli.
Būtu taču jāpriecājas, ka viņai viss dzīvē ok.
Kad viņa mani apskauj, laiks apstājas.
Galva kļūst tukša, viņas rokās kļūstu par gaisu.
Kad skatos viņas acīs, ne par ko citu nespēju domāt.
Vakardien vienu brīdi viņa tik cieši uz mani paskatījās, tad pasmaidīja. Es samulsu, noteikti manā sejā varēja redzēt novirmojam visas emocijas - sākot ar "vai tiešām viņa tā skatās?", "vai tiešām viņa skatās uz mani?", beidzot ar "kāpēc viņa TĀ skatās?"
Un tad apjukums. Pēc šāda skatiena viss apkārt pazaudēja jēgu.
Kā tas vispār ir iespējams?
Es nezinu, kas tas ir, bet ieskatoties viņas acīs, man ļimst ceļi. Tāda visu pārņemoša dievināšanas sajūta.
Vakardien stāvējām ejā viena pret vienu. Es - jo tā bija mana vienīgā opcija uz izeju, viņa - jo tur blakus bija viņas skapītis.
Skatījos uz viņu. Viņa - uz mani. Tad viņa pateica manu vārdu pamazināmā formā, es pasmaidīju, pašāvos garām un ar mēteli nogrūdu uz zemes viņas pudeli un dvieli. Tipiska neveiklība no manas puses. Nopīkstēju - atvaino! - un izšāvos pa durvīm.
Kad sagaidīta vēlamā reakcija - vairs netieku medīta, tad mana atbildes reakcija ir: "Kā?!"
Neesmu droša, ka viņa zina, kādu vētru izraisījusi. Nespēju no galvas izmest divas epizodes. Viena - pusapskāviens, bet otra - pieskāriens manai kailajai mugurai. Kāpēc tā ir jādara? Un tad varbūt viņa brīnās, ka izrādu klaju ignoranci pēc tam, kad feisbukā parādās viņas laimīgās ģimenes bildes. Gan jau, ka nebrīnās, tikai nesaprot, kāpēc citi ir normāli cilvēki - komunicē, iesaistās, sasmaidās ar viņu, skatās, saskatās, tikai es kā noziedznieks, izvairos no komunikācijas, skatiena, smaidu slēpju zem tūkstoš savaldības kārtām. Bet kaut kāda ķīmija starp mums ir. Dažkārt pieķeru viņu pārtveram kustības no manis, jo dažkārt nedaru tā kā man priekšā rāda, bet pielieku mazliet savas improvizācijas, tad redzu, ka viņa dara kā es.
Varbūt tā ir tikai dejotājas un "tās, kura domā, ka var dejot" kopējās nodarbes radītā emociju plūsma?
Vai es vispār varu pateikt, ka es esmu tāda? Ja mana seksualitāte ir pamperos, kā gan es varu apgalvot, ka tas, ko jūtu, tiešām ir reāls nevis, ka es jūtos tā un tāpēc šīm jūtām ir jāpiekar konkrēta birka?
Vakar principā neskatījos uz viņu. Tāpat intuitīvi nojautu, kādas kustības viņa veic/rāda, lai tās tāpat, neskatoties uz viņu, atkārtotu.
Iekšēja dusma un greizsirdība uz viņas nedēļu garo atpūtas braucienu ar vīru. Vajadzētu par viņu/kopā ar viņu priecāties, bet es nespēju.
Arī ģērbtuvē, kad viņa ienāca, nepagriezos, izlikos, ka esmu šausmīgi aizņemta ar pārģērbšanos. Pēc nodarbības uz viņas jautājumu, vai bija jūtams, ka bija pauze - vnk atrūcu "Mhm." Aizejot, atvadījos ar "Uz redzēšanos!"
Šobrīd noskaņoju sevi uz to, ka lai jau tā būtu, ka es radu sajūtu, ka viņa man neko nenozīmē, ka viņa man neizraisa sajūsmu, ka netīksminos par viņu, ka viņu izmantoju tikai tam, ka viņa ir paredzēta - mana auguma padarīšanai par trenētāku. Protams, ka es nekad tiešā tekstā neko neteikšu, bet es labāk ieturu distanci, lieku tam izskatīties pēc manas iedomības, nekā ļauju viņai sev piekļūt. Es negribu pēc tam justies kā narkomāns, kurš nesaņem devu, kad viņa atkal ar pārējām uzrīkos kādu kopēju izbraucienu, bet es vienkārši palikšu aiz borta, jo pati nebūšu izrādījusi iniciatīvu.
Vakardienas mūzikas gabalu norakstīšu uz sagadīšanos, kaut gan es biju tik ļoti pārņemta ar šo sagadīšanos, ka nespēju iekļauties kopējā ritmā.
Šīs sajūtas ir nejēdzība, bet viņas acu skatienā vienkārši noslīkstu.
Kaut kā jāieskaidro sev, ka tās ir iedomas un nav realitāte.
Navigate: (Previous 20 entries)