|
|
|
April 5th, 2008
08:15 pm
Atvēris lūku un uzmanīgi pabāzis laukā galvu, Marsēzelis paošņāja gaisu... Hmm, nevar saprast, šķiet, ka briesmas nedraud...- viņš prātoja. Un tā kā viņš bija rīcības munders, nevis prātotājs, tad ārpus lidaparāta parādījās viss viņa mazliet neveiklais, bet ļoti piemīlīgais stāvs. Marsēzelis ar tālvadības pulti samazināja lidaparātu, līdz tas izskatījās pēc maza piekariņa un tad pievienoja līdzīgai piekariņu virtenei, kas karājās viņam uz kakla...
Uz zemes bija smaržīga maija nakts. Tikko bija beidzies pērkona negaiss un gan zāle, gan ceļa smiltis bija pilnīgi slapjas... Marsēzeli tas, protams, gan neietekmēja, jo sargtērps viņu aizsargāja no jebkādas ārējās vides iedarbības, ko viņš nevēlējās izbaudīt uz savas ādas, turklāt tas viņu padarīja nejūtamu un neredzamu citiem.
Tieši tāpēc tajā mirklī, kad Marsēzelis ieraudzīja suņuku, suņukam ne prātā neienāca, ka kāds viņu novēro. Marsēzelis pētīja brūno ne īpaši lielo krancīti un ar pārsteigumu secināja, ka šī būtne pēc izskata mazliet atgādina viņu pašu. Protams, Marsēzelis nebija tik pinkains - viņa spalva bija īsa un mīksta... Un arī krāsa viņam bija stipri spilgtāka - Marsēzelis, tāpat kā liela daļa munderu, bija oranžs ar gaiši pelēku ausi. Un arī staigāja viņš uz divām, nevis četrām kājām... Un kāpēc tam dzīvniekam ir divas ausis? Interesanti... Marsēzelis pieskārās kādam piekariņam un parādījās pārsteigtā suņuka priekšā.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
