|
|
|
May 31st, 2021
10:23 am
No bēdubrāļu domām Marsēzelis saprata, ka Sprogainīšu mājās bija ieradušies melnā tērpti vīri kaskās un melnās maskās un aizveduši viņu projām, sakot, ka Sprogainīšu tētis esot noziedznieks un viņa vieta esot cietumā un pie reizes pārmeklējuši visu māju, tajā skaitā arī suņa būdu, šķūnīti un pat dārza instrumentu kasti.
Marsēzelis iepleta acis. Sprogainīša tētis - noziedznieks? Tā taču nevarētu būt tiesa! Un Marsēzelis domās mēģināja atsaukt atmiņā, kad viņš pēdējo reizi bija redzējis Sprogainīša tēti.
-Vai jūs zināt, kas ir Sarbetnieks?- viņš pēkšņi pajautāja?
-Kāpēc tu jautā? - painteresējās Muris.
-Pēdējā reizē, kad redzēju Sprogainīša tēti, viņš visu laiku domāja, kā palīdzēt Sarbetniekam, kā paslēpt kaut kādu Sarbetnieka datu nesēju.
-Diez vai Sarbetnieks varētu būt noziedznieks, - ieteicās Žips. - Es pazīstu viņa suni - kolliju Leilu - viņš viņu adoptēja no patverses, neskatoties uz to, ka viņa bija pluskaina un ļoti slima.
-Viss nav tik viennozīmīgi, - ieteicās Muris. - Tas, ka cilvēks vienā gadījumā rīkojas labi, nenozīmē, ka citā gadījumā viņš pēkšņi nevar rīkoties slikti. Galvenais, manuprāt, būtu saprast, kas īsti ir noticis. Un, lai to izdarītu, mums ir jāatrod tas datu nesējs. Marsēzeli, vai viņš nedomāja arī kaut ko par to, kur to paslēpt?
Marsēzelis iegrima domās. Pagāja kāds brīdis, kamēr viņš atkal sāka runāt.
-Jocīgi, viņš domāja tik daudzas nesakarīgas domas. Piemēram, par ledusskapja saldētavu, kur stāv garneles.
-Garneles, ahh, - ilgpilni novilka Muris, bet uzreiz arī atguvās - Tā, turpini.
-Tad viņš domāja par to, ka aiz viņa dīvāna reiz bija aizkritis disks.
-Varbūt viņš tādejādi apsvēra vietas, kur varētu paslēpt to datu nesēju? - ieminējās Muris.
-Iespējams- atteica Marsēzelis.
-Tad iesim un apskatīsimies- ierosināja Žips.
Draugi piecēlās un caur dzīvniekiem paredzēto lodziņu iekļuva mājā. Gaitenī atklājās tikpat nepievilcīga aina kā dārzā - skapju durvis bija atvērtas, visapkārt mētājās izmētātas drēbes, apavi un citas lietas, kas parasti bija stāvējušas savā vietā. Otrajā stāvā bija dzirdamas Sprogainīša raudas, kuras dzirdot dzīvnieciņu ausis līdzjūtīgi nolaidās.
-Varbūt mums vispirms vajadzētu iet mierināt Sproginīti? - iejautājās Žips.
-Pie viņa šobrīd ir vecmāmiņa. - atteica Muris - Viņa dzīvo tepat kaimiņos, tāpēc ieradās drīz vien pēc visa šī te jandāliņa beigām. Sprogainīša mamma, cik saprotu, aizbrauca, lai uzzinātu vairāk par to, kur ir Sprogainīša tētis. Varbūt būs labāk, ja mēs izmantosim šo brīdi, lai sameklētu to, kas mums vajadzīgs?
-Vispirms garneles - acīm iemirdzoties, ieteicās Muris.
Draugi devās uz virtuvi. Parasti tik mājīgajā un tīrajā telpā viņus sagaidīja īsta postaža. Visur - uz galda, darba virsmām, grīdas pamīšus mētājās it viss, kas vien līdz šim atradās virtuvē - virtuves piederumi, trauki un to saplīsušās daļas, putraimi, milti un citi beramie produkti izkaisīti visapkārt, tiem blakus mētājās trauki, kuros tie glabājās līdz šim. Arī ledusskpais ar saldētavas nodalījumu bija atvērts un pēdējiem spēkiem rūca, cenšoties nodrošināt paredzēto aukstuma režīmu.
-Žēl, ka ledusskapja durvis veras uz otru pusi, - ieteicās Muris - no šejienes nevar redzēt, vai saldētavā vēl ir garneles.
-Uzmanīgi, nesagrieziet ķepas- ieteicās Marsēzelis, pamanot tuvumā esošās saplīsušās šampanieša glāzas. Nostājies uz divām kājām, viņš paņēma tuvumā esošo paplāti, nopurināja to, tad uzkāpa uz tās un tad meklēja nākošo paliktni - tas izrādījās plats šķīvis, kam sekoja virtuves dēlītis un tad - cepumu kārba. Dzīvnieciņi uzmanīgi pārlaipoja pāri šai savdabīgajia laipai un drīz jau atradās pie ledusskapja. Arī tas izrādījās tukšs, ja neskaita kādas desmit garneles, kas acīmredzot bija izbirušas no paciņas, kad kāds nesaudzīgi bija rāvis ārā visu saldētavas saturu un metis to uz grīdas.
-No datu nesēja nav ne vēsts.- bēdīgi noteica Marsēzelis.
Muris kāri ošņāja gaisu, sajūtot debešķīgo garneļu smaržu - te kaut kur kūst garneles - viņš ieminējās un ar ķepu viegli pagrūda malā kādu uz grīdas esošu kartona kastīti, zem kuras atklājās garneles, kas bija izbirušas no iepakojuma, kas mētājās turpat netālu. Kaķis jau gribēja izmantot savas mājdzīvnieka tiesības "Pārtikas produkti, kas nonākuši uz grīdas ne mājdzīvnieka vainas dēļ un līdz brīdim, kad tie nonākuši mājdzīvnieka zobos, saimnieks nav tos pacēlis, pieder mājdzīvniekam", kad Marsēzelis viņu apturēja.
-Vai tu traks? - viņš iesaucās un pamāja ar galvu un turpat blakus esošo saplēstu stikla vāzi. Tu taču vari nejauši apēst stikla gabalu, būsi pagalam.
Muris bēdīgi nopūtās, taču paklausīja un neturpināja centienus pamieloties.
Aizvēruši ledusskpai viņi pārlaipoja pāri virtuvei un pēc brīža atradās viesistabā, kur atradās dīvāns, kurā vakaros mēdza atpūsties Sprogainīša tētis.
Muris, būdams slaidākais un lunkanākais no klātesošajiem, ielīda aiz dīvāna.
-Nu, - pēc mirkļa ieprasījās Žips. - Kas tur ir?
-Putekļi - no dīvāna aizmugures atskanēja Mura balss.
-Varbūt vēl kas?- cerīgi turpināja Marsēzelis
-Jā, - pēkšņi priecīgi atskanēja Mura balss un viņš parādījās ar kaut ko baltu mutē.
-Datu nesējs? - vienā balsī iejautājās Marsēzelis un Žips.
-Nē jau, - atteica Muris - mana lodīte, ar kuru es pagājušajā gadā spēlējos. Bija pazudusi un es nevarēju saprast, kur.
-Ā,- vīlušies nopūtās jautātāji un saduga, bet pēc brīža Muris sāka tincināt Marsēzeli, vai nav bijušas vēl kādas Sprogainīša domas, kuras varētu norādīt, kur meklējams datu nesējs.
-Nē, - bēdīgi papurināja galvu Marsēzelis, - vairāk viņš neko tādu nedomāja, bija tikai vēl doma par smiltiņām kaķa kastītē, bet tad jau viņš iegāja mājā un es vairs viņu neredzēju, tāpēc telepātija vairs nedarbojās. Droši vien domāja, ka tās jānomaina.
-Jānomaina smiltiņas kaķa kastītē? - sašutis iesaucās Muris. Es taču vienmēr prasos laukā, nekad neesmu gājis uz kastīti. Vispār nesaprotu, kāpēc tā tur stāv - it kā es būtu kaut kāds zīdainis, kuram vajadzīgs podiņš.
Pēc Mura teiktā klātesošie saskatījās un metās uz gaiteņa stūri pie kurtuves, kur parasti atradās Mura kastīte. Tā tur bija arī šobrīd un - atšķirībā no pārējām šodien redzētajām vietām, neizskatījās aizskarta. Muris ar slaidu lēcienu ielēca tajā un sāka kašņāt smiltis, sviežot tās uz visām pusēm. Viņam piebiedrojās Žips, kurš jau pēc mirkļa izdvesa īsu uzvarētāja kaucienu un izlēca no kastes, turot zobos nelielu, melnu priekšmetu.
|
May 25th, 2021
08:55 pm
Un vēl viņam draugos bija arī Muris - ļoti neatkarīgs kaķis ar vienu sapluinītu ausi un bieži vien saskrāpētu purnu. Vīrieti rētas daiļo - viņš bija paskaidrojis Marsēzelim, kurš nošausminājās, kad Muris bija atgriezies no sava kārtējā romantiskā piedzīvojuma, cenšoties pievērst sev daiļās Minces uzmanību. Diemžēl, Mincei pielūdzēju netrūka un to vidū bija arī vislielākais apkārtnes runcis Spalvainais Bobs. Spalvainais Bobs bija tik liels, ka klīda baumas, ka viņa vecvectēvs esot bijis lūsis, kurš savos jaunības laikos neesot baidījies pat uzklupt cilvēkam, ja vien viņam rokā ir bijusi kotlete vai kāds cits tikpat kārdinošs iemesls. Ja pret parasta lieluma kaķiem Muris vēl tīri braši kautiņā spēja turēties pretī, tad saķeršanās ar Bobu viņam parasti izvērtās ar jauniem tā saucamajiem vīrieša izdaiļojumiem.
Tieši Žips bija tas, kas bija izkārtojis Murim iespēju kļūt no KBND (saīsinājums no Kaķis Bez Noteiktas Dzīvesvietas) par godīgu (vismaz saimnieki tā domāja) mājas kaķi Sprogainīša mājā. Tas notika vēl tajā laikā, kad Žips bija pavisam mazs kucēns un mēdza klīst apkārt pa ciematu savā vaļā. Vienā no tādām reizēm viņam uzbruka dusmīga vista, kas bija izdējusi olu un nodomāja, ka Žips var to apdraudēt. Žips noskurinājās, atceroties virsū skrienošās vistas dusmās izvelbtās acis un aso knābi, kas trāpīja viņam pa galvu. Par laimi, tuvumā gadījās Muris, kurš iešņācies metās virsū vistai, kas satrūkās no negaidītā kucēna aizstāvja un metās projām. Žips toreiz pateicībā paaicināja Muri sev līdzi uz mājām un aicināja viņu ēst no viņa bļodiņas. Muris ar prieku ēda konservus, ko Sprogainīša vecāki bija ielikuši viņam bļodiņā.
-Tik tad, kad viņi nāk laukā no mājas, tad gan brūc man virsū, - Muris bija pamācījis Žipu. -Lai viņi nodomā, ka tu esi brašs kucēns, kas sargā savu māju, nevis kaut kāds memļa. -
Tā nu Žips regulāri mēdza stāvēt sardzē un kad pamanīja kādu no Sprogainīša ģimenes, sāka draudīgi riet, metoties Murim virsū, kurš savukārt metās bēgt. Tā tas ilga kādu laiku, līdz kādu dienu Sprogainīša māte laukā iznesa divas bļodiņas un pasauca pie otrās bļodiņas Muri. Un tā nu Murim uzradās sava pastāvīgā dzīves vieta Žipa būdā. Sākumā Sprogainīša vecāki gan centās viņu pieradināt un padarīt par mājas kaķi, bet no šī nodoma drīz atteicās, jo Murim - pieradušam dzīvot savā vaļā, ik pa laikam trenkājot kādu putnu vai peli, nepatika būt ieslēgtam mājā un pārtikt tikai no pabalstiem (tā viņš mēdza dēvēt Sprogainīšu izsniegtos kaķu konservus).
Kādu dienu, kad Marsēzelis atkal iegriezās Sprogainīša mājās, viņš pamanīja, ka šoreiz kaut kas nav tā, kā vajag. Parasti tik kārtīgais pagalms bija izvandīts, visur bija redzamas automašīnu sliedes, zālājs izbradāts, dārza instrumentu kaste apgāzta. Pat Žipa būdai bija norauts jumts. Pats Žips kopā ar Muri sēdēja uz mājas kāpnēm un viņu drūmie purniņi norādīja, ka noticis kaut kas slikts.
Marsēzelis vienā acumirklī nolasīja abu domas un satraukts nosēdās draugiem līdzās. Aiz satraukuma viņš pat aizmirsa apsēsties kā suņi, bet apsēdās tā, kā mēdza to darīt tad, kad zināja, ka neviens viņu neredz - lotosa pozā.
|
March 5th, 2010
08:22 pm
Bija pagājušas pāris nedēļas kopš Marsēzeļa ierašanās uz zemes. Viņš jau bija pieradis pie zvaigžņotajām debesīm, dīvainajām skaņām un smaržām. Pie tā, ka lai viņu saprastu, bija jāizdveš skaņas, nevis vienkārši jādomā. Lai nebiedētu cilvēkus, viņš, Zemes iedzīvotājiem redzot, staigāja uz četrām kājām... Tiesa gan, gandrīz katrs cilvēks, viņu ieraugot, gribēja pienākt klāt un noglāstīt viņa ausis. Bet no tā gan Marsēzelis cītīgi vairījās - lai cilvēki, tāpat kā sākumā Žips, nepārbītos, sajūtot, ka viena no viņa ausīm ir tikai iekrāsots gaiss suņa auss formā.
Žips izrādījās labs biedrs - viņš ieveda Marsēzeli vietējā suņu sabiedrībā un pat Žipa saimnieki izturējās labvēlīgi par neparastā izskata oranžo sunīti bez astes, kas šad un tad mēdza ieklīst viņu privātmājas plašajā pagalmā un tad zaļajā mauriņā stundām ilgi sēdēt blakus Žipam, šad un tad ievaukšķoties.
|
November 21st, 2008
03:26 pm
Un pēkšņi Marsēzelim parādījās arī aste- krancīša astes kopija. Suņuks sabijies palūkojās uz savu asti, bet pārliecinājies, ka tā atrodas savā vietā, lēnām tuvojās Marsēzelim. Pastiepis ķepu, viņš pieskārās Marsēzeļa astei... un neko nesajuta. Viņš mēģināja to paraut, bet šajā brīdī Marsēzelis mazliet griezās un viņa aste, kurai vajadzēja atrasties suņuka ķepā, kā spoks izslīdēja tai cauri. Suņuks atlēca sāņus un gribēja mesties bēgt, taču Marsēzelis viņu atturēja. - Es neesmu spoks. Un mana aste un auss arī ne. Tā ir viena no vienkāršākajām mūsu planētas tehnoloģijām - nelielas ilūzijas radīšana. Vizuāli mana auss izskatās gluži dabīga, taču to nevar sajust un sataustīt. Tas arī viss. Un ar asti ir tāpat, tikai es nesaprotu, kāpēc gan jums vajadzīgs kaut kas tik nepraktisks? - un Marsēzelis neapmierināti lūkojās uz savu astaino atspulgu.
-Visiem jau nav, - atteica krancītis:- Ir daudz suņu sugu, kuriem astes nocērt jau agrā bērnībā - cilvēki uzskata, ka tā viņi izskatoties glītāki un labāk atbilstot savai sugai. -
Marsēzelis paskatījās uz savu asti un tad atkal uz Krancīti- Ja otru ausi es vēl kā nebūt varu pieciest, tad iedomājoties to plušķi aizmugurē, es tiešām jūtos neomulīgi. Kā tu domā, ja man nebūtu astes, es pārāk neizceltos uz vispārējo jūsu planētas iemītnieku fona? _
-Nu,- suņuks mazliet saminstinājās, bet atcerējies, ka Marsēzelis var nolasīt viņa domas, turpināja:- Vispār jau es neesmu redzējis tik koši oranžus suņus pat ar divām ausīm, nerunājot nemaz par to, ka viena auss tev tā īsti nemaz neskaitās. Un aste tāpat. Un tu vislaik staigā uz divām ķepām, nevis četrām. Un proti no gaisa izsaukt spoguli. Un lasīt domas. Un sākumā tev balss skanēja kā sirēna.- Te krancītis apklusa, lai ievilktu elpu un turpinātu, bet ieraudzījis Marsēzeļa sadrūmušo seju, apklusa. Marsēzelis atkal pieskārās pie sava piekariņa un viņa aste pazuda. - Zini, - atkal ierunājās krancītis: - varbūt tu varētu uzdoties par multimākslinieka suni. Parasti jau mēdz teikt, ka suņi ir līdzīgi saviem saimniekiem - tad nu tu varētu teikt, ka tavs saimnieks ir radoša personība - panks- brīvmākslinieks, kas turklāt vēl aizraujas ar jaunākajām tehnoloģijām un garu saukšanu. Tādiem cilvēkiem tie suņi mēdz būt vēl ērmīgāki pat par tevi - vienreiz satikos ar kādu pūdelīti, kuras saimnieks bija nokrāsojis viņai zilzaļas spalvas un viscaur apkarinājis ar dzelzs riņķiem. Ja jau tādas pa zemi staigā, tad jau tu arī būsi tikai kāda panka suns, nevis citplanētietis. Protams, ja vien tā pūdelīte arī nebija viena no jūsējiem. -
-Nē, - Marsēzelis pasmaidīja - es pilnīgi noteikti esmu pirmais munders, kas ieradies uz šīs planētas. Paklau, tas panks taču varētu būt nocirtis savam dīvainajam sunim asti, vai ne? Agrā bērnībā?-
- Droši vien, - atteica suņuks un pirmo reizi šovakar paluncināja asti.
Marsēzelis atkal pieskārās piekariņam un sagaidījis, kad pazūd baltā spoguļmigla, pastiepa savu ķepu suņukam: - Nu, mums taču vajadzētu iepazīties arī oficiāli - es esmu munders Marsēzelis.
Suņuks pastiepa pretī savu ķepu - Žips.-
|
November 20th, 2008
04:44 pm
Tomēr arī šī īsā atkāpe neļāva aizmirst Marsēzelim viņa iepriekšējo domas pavedienu. Sataustījis vienu no saviem piekariņiem, viņš koncentrējoties aizvēra acis.
Suņuks izberzēja savas acis. Tad vēlreiz. Tad papurināja galvu. Tomēr tas, ko viņš redzēja, nemainījās - Marsēzelim nu bija abas ausis! Tomēr arī tas nebija viss. Marsēzēļa priekšā nez no kurienes uzradās gaiša migliņa, kurā kā spogulī viņš varēja redzēt savu atspulgu. Marsēzelis viegli sapurināja ausis un apskatījis sevi pretskatā, pagriezās, lai nopētītu sevi profilā. Uzmetis skatienu plušķainajai suņuka astei, viņš paskatījās uz savu gludo spalviņu, negribīgi nopūtās un atkal pieskārās piekariņam.
|
October 10th, 2008
05:20 pm
Te suņuks mazliet saminstinājās, jo viņa iztēlē parādījās aina, kurā slavenais dziedonis Jūsms Rožbalss, ģērbies savā frakā, uz ceļiem notupies sava zelta retrīvera Franka priekšā, atkārto
- Nu, vēlreiz, vēlreiz, un tā, lai nebūtu caur degunu - va-a-a-a-afff... Un Franks paklausīgi sasprindzinājis presi gaudo vingrinājumu...
Šeit es laikam jau mazliet pāršāvu pār strīpu, - suņuks nodomāja. Un to pašu viņš redzēja arī Marsēzeļa smejošajā purniņā, kas liecināja to, ka arī šī suņuka iztēles aina nav paslīdējusi viņam garām.
|
05:08 pm
Tad nu es, protams, ņēmu kājas pār pleciem... Ir tik labi kādreiz izskaraidīties pavisma brīvi un netraucēti... Vaffff... - suņuks vēlreiz gandarīti ievaukšķējās...
Marsēzelis cītīgi pētīja suņuku un domāja par to, ka ja viņam būtu otra auss un aste, tad viņš pilnīgi mierīgi varētu uzdoties par šīs pasaules suni... Tas tik būtu jocīgi... Un būtu tik interesanti uzzināt, kā patiesībā dzīvo šīs zemes iedzīvotāji.
Vafff... - kā sirēnas un pērkona dārda apvienojums noskanēja Marsēzeļa balss.
Suņuks, kas līdz šim izskatījās drīzāk izbrīnīts par viesi, tagad iežmiedza asti kājstarpē un aizmuka aiz tuvējiem krūmiem... Tikai pēc kāda klusuma brīža no zaru apakšas parādījās viņa purniņš un tramīgās acis.
-Kas tās bija par baisām skaņām? - viņš iejautājās.
-Baisas? - neizpratnē pārjautāja Marsēzelis- Es taču mēģināju atdarināt tavu balsi.
Suņuks pilnībā izlīda no krūma un aizvianoti papurināja ausis- Tu gribi teikt, ka es kaucu kā sirēna? Starp citu, Sprogainītim ļoti patīk mana balss, viņš pat vairākas reizes ir teicis, ka es esmu skaistākās balss īpašnieks visā ciematā... Un starp citu, mums jau šeit nav šādi tādi salasījušies, vienā mājā pie mums dzīvo pat operdziedātājs. Un pat viņa sunim nav tik laba balss kā man, kaut gan iespējas ir gluži citas - iedomājies, viņš taču noteikti varētu palīdzēt savam sunim nostādīt balsi.
|
June 11th, 2008
04:54 pm
- Tu gribi teikt, ka tu lasi?! - pusneticīgi novilka suņuks, tad mazliet atkāpās un no galvas līdz kājām cītīgi nopētīja Marsēzeli... Tad viņam prātā iešāvās kāda doma, kuru Marsēzelis tūlīt arī sajuta. -Kāpēc tas Tev vajadzīgs? Un kas vispār ir elektriskā kaklasiksna?- viņš pajautāja...
-Redzi- sāka stāstīt suņuks... Šovakar es tieku brīvībā paklaiņot tikai tāpēc, ka Sprogainītis (tā sauc manu saimnieku dēlēnu) nejauši atstāja vaļā durvis tad, kad tā sasodītā elektriskā kaklasiksna bija atslēgta...
|
April 28th, 2008
10:24 pm
- Vaffff...- ierējās krancītis, ieplešot jau tā apaļās acis divreiz lielākas, - kas tas te uzradies?- Uzmanīgi ošņādams gaisu, viņš apgāja Marsēzelim apkārt un atkal nostājās viņa priekšā- Kas tu tāds? Un kur tu te radies?-
Tā kā Marsēzelis jau laicīgi bija iedarbinājis telepātijas piekariņu, tad viss iepriekš teiktais viņam bija saprotams, vēl vairāk - viņš sajuta arī neizteiktās suņuka domas.
- Mani sauc Marsēzelis un es tikko atlidoju no savas planētas, - viņš teica - Un... kur tu to ņēmi, ka man patīk iesaistīties kautiņos, kuros mani mūžīgi piekauj???-
Te nu suņuka acis kļuva vēl lielākas- Vafff, es taču tev jautāju tikai to, kā tevi sauc...- un klusībā pie sevis nodomāja - skaidrs, ka tevi piekauj, ja jau tev trūkst vienas auss... Mūsmājās Murkuzekam reiz kādā kautiņā arī gandrīz noplēsa ausi, labi, ka labais dakteris Ārstkociņš spēja to ļerpatiņu, ko Murkuzeks atnesa mājās, piešūt atpakaļu un tagad, lai gan viena auss Murkuzekam bija šķībāka, tomēr tā viņam bija.-
- Kas ir Murkuzeks?- jautāja Marsēzelis.
Te nu suņuks mazliet atkāpās un saboza spalvu - rrrrr, kā tu zini visu to, ko es domāju??? -
Tagad acis iepletās Marsēzelim- Vai tu gribi teikt, ka tu nelasi domas?-
|
April 5th, 2008
08:15 pm
Atvēris lūku un uzmanīgi pabāzis laukā galvu, Marsēzelis paošņāja gaisu... Hmm, nevar saprast, šķiet, ka briesmas nedraud...- viņš prātoja. Un tā kā viņš bija rīcības munders, nevis prātotājs, tad ārpus lidaparāta parādījās viss viņa mazliet neveiklais, bet ļoti piemīlīgais stāvs. Marsēzelis ar tālvadības pulti samazināja lidaparātu, līdz tas izskatījās pēc maza piekariņa un tad pievienoja līdzīgai piekariņu virtenei, kas karājās viņam uz kakla...
Uz zemes bija smaržīga maija nakts. Tikko bija beidzies pērkona negaiss un gan zāle, gan ceļa smiltis bija pilnīgi slapjas... Marsēzeli tas, protams, gan neietekmēja, jo sargtērps viņu aizsargāja no jebkādas ārējās vides iedarbības, ko viņš nevēlējās izbaudīt uz savas ādas, turklāt tas viņu padarīja nejūtamu un neredzamu citiem.
Tieši tāpēc tajā mirklī, kad Marsēzelis ieraudzīja suņuku, suņukam ne prātā neienāca, ka kāds viņu novēro. Marsēzelis pētīja brūno ne īpaši lielo krancīti un ar pārsteigumu secināja, ka šī būtne pēc izskata mazliet atgādina viņu pašu. Protams, Marsēzelis nebija tik pinkains - viņa spalva bija īsa un mīksta... Un arī krāsa viņam bija stipri spilgtāka - Marsēzelis, tāpat kā liela daļa munderu, bija oranžs ar gaiši pelēku ausi. Un arī staigāja viņš uz divām, nevis četrām kājām... Un kāpēc tam dzīvniekam ir divas ausis? Interesanti... Marsēzelis pieskārās kādam piekariņam un parādījās pārsteigtā suņuka priekšā.
|
12:26 am
Marsēzelis domīgi sapurināja savu vienīgo ausi... Te, uz Zemes, tiešām viss bija citādi nekā tur - uz viņa tālās planētas. Tā, protams, nebija Marss, kā to kāds nejauši varētu iedomāties, pirmoreiz izdzirdot šī mundera vārdu. Nē, munderiem, tāpat kā Zemes iedzīvotājiem, izdzīvošanai bija nepieciešams ūdens un gaiss, kā uz Marsa nebija, turklāt arī karstums tur valdīja tāds, ka pat vissalīgākajā munderītēm tur būtu stipri vien par karstu.
Un tā Marsēzelis, kuram šis bija pirmais tik tālais starpplanētu lidojums, caur sava lidaparāta stiklu ziņkārīgi raudzījās svešās planētas Zeme ainavā... Uz Munderes nevienā brīdī nekļuva tik tumšs... Bet te - te jau varēja redzēt zvaigznes bez papildierīcēm... Pavisam dīvaini... Marsēzelis nospieda zilo pogu, uz kuras bija uzrakstīts "Sargtērps" un jau pēc minūtes stāvēja, viscaur ietverts vieglā caurspīdīgā migliņā, kas munedru ceļotājus uz svešām planētām pasargāja gan no slimībām, gan no nelabvēlīgu iemītnieku uzbrukumiem. Nu Marsēzelis varēja doties aplūkot šo planētu.
|
|
|