|
|
|
May 31st, 2021
10:23 am
No bēdubrāļu domām Marsēzelis saprata, ka Sprogainīšu mājās bija ieradušies melnā tērpti vīri kaskās un melnās maskās un aizveduši viņu projām, sakot, ka Sprogainīšu tētis esot noziedznieks un viņa vieta esot cietumā un pie reizes pārmeklējuši visu māju, tajā skaitā arī suņa būdu, šķūnīti un pat dārza instrumentu kasti.
Marsēzelis iepleta acis. Sprogainīša tētis - noziedznieks? Tā taču nevarētu būt tiesa! Un Marsēzelis domās mēģināja atsaukt atmiņā, kad viņš pēdējo reizi bija redzējis Sprogainīša tēti.
-Vai jūs zināt, kas ir Sarbetnieks?- viņš pēkšņi pajautāja?
-Kāpēc tu jautā? - painteresējās Muris.
-Pēdējā reizē, kad redzēju Sprogainīša tēti, viņš visu laiku domāja, kā palīdzēt Sarbetniekam, kā paslēpt kaut kādu Sarbetnieka datu nesēju.
-Diez vai Sarbetnieks varētu būt noziedznieks, - ieteicās Žips. - Es pazīstu viņa suni - kolliju Leilu - viņš viņu adoptēja no patverses, neskatoties uz to, ka viņa bija pluskaina un ļoti slima.
-Viss nav tik viennozīmīgi, - ieteicās Muris. - Tas, ka cilvēks vienā gadījumā rīkojas labi, nenozīmē, ka citā gadījumā viņš pēkšņi nevar rīkoties slikti. Galvenais, manuprāt, būtu saprast, kas īsti ir noticis. Un, lai to izdarītu, mums ir jāatrod tas datu nesējs. Marsēzeli, vai viņš nedomāja arī kaut ko par to, kur to paslēpt?
Marsēzelis iegrima domās. Pagāja kāds brīdis, kamēr viņš atkal sāka runāt.
-Jocīgi, viņš domāja tik daudzas nesakarīgas domas. Piemēram, par ledusskapja saldētavu, kur stāv garneles.
-Garneles, ahh, - ilgpilni novilka Muris, bet uzreiz arī atguvās - Tā, turpini.
-Tad viņš domāja par to, ka aiz viņa dīvāna reiz bija aizkritis disks.
-Varbūt viņš tādejādi apsvēra vietas, kur varētu paslēpt to datu nesēju? - ieminējās Muris.
-Iespējams- atteica Marsēzelis.
-Tad iesim un apskatīsimies- ierosināja Žips.
Draugi piecēlās un caur dzīvniekiem paredzēto lodziņu iekļuva mājā. Gaitenī atklājās tikpat nepievilcīga aina kā dārzā - skapju durvis bija atvērtas, visapkārt mētājās izmētātas drēbes, apavi un citas lietas, kas parasti bija stāvējušas savā vietā. Otrajā stāvā bija dzirdamas Sprogainīša raudas, kuras dzirdot dzīvnieciņu ausis līdzjūtīgi nolaidās.
-Varbūt mums vispirms vajadzētu iet mierināt Sproginīti? - iejautājās Žips.
-Pie viņa šobrīd ir vecmāmiņa. - atteica Muris - Viņa dzīvo tepat kaimiņos, tāpēc ieradās drīz vien pēc visa šī te jandāliņa beigām. Sprogainīša mamma, cik saprotu, aizbrauca, lai uzzinātu vairāk par to, kur ir Sprogainīša tētis. Varbūt būs labāk, ja mēs izmantosim šo brīdi, lai sameklētu to, kas mums vajadzīgs?
-Vispirms garneles - acīm iemirdzoties, ieteicās Muris.
Draugi devās uz virtuvi. Parasti tik mājīgajā un tīrajā telpā viņus sagaidīja īsta postaža. Visur - uz galda, darba virsmām, grīdas pamīšus mētājās it viss, kas vien līdz šim atradās virtuvē - virtuves piederumi, trauki un to saplīsušās daļas, putraimi, milti un citi beramie produkti izkaisīti visapkārt, tiem blakus mētājās trauki, kuros tie glabājās līdz šim. Arī ledusskpais ar saldētavas nodalījumu bija atvērts un pēdējiem spēkiem rūca, cenšoties nodrošināt paredzēto aukstuma režīmu.
-Žēl, ka ledusskapja durvis veras uz otru pusi, - ieteicās Muris - no šejienes nevar redzēt, vai saldētavā vēl ir garneles.
-Uzmanīgi, nesagrieziet ķepas- ieteicās Marsēzelis, pamanot tuvumā esošās saplīsušās šampanieša glāzas. Nostājies uz divām kājām, viņš paņēma tuvumā esošo paplāti, nopurināja to, tad uzkāpa uz tās un tad meklēja nākošo paliktni - tas izrādījās plats šķīvis, kam sekoja virtuves dēlītis un tad - cepumu kārba. Dzīvnieciņi uzmanīgi pārlaipoja pāri šai savdabīgajia laipai un drīz jau atradās pie ledusskapja. Arī tas izrādījās tukšs, ja neskaita kādas desmit garneles, kas acīmredzot bija izbirušas no paciņas, kad kāds nesaudzīgi bija rāvis ārā visu saldētavas saturu un metis to uz grīdas.
-No datu nesēja nav ne vēsts.- bēdīgi noteica Marsēzelis.
Muris kāri ošņāja gaisu, sajūtot debešķīgo garneļu smaržu - te kaut kur kūst garneles - viņš ieminējās un ar ķepu viegli pagrūda malā kādu uz grīdas esošu kartona kastīti, zem kuras atklājās garneles, kas bija izbirušas no iepakojuma, kas mētājās turpat netālu. Kaķis jau gribēja izmantot savas mājdzīvnieka tiesības "Pārtikas produkti, kas nonākuši uz grīdas ne mājdzīvnieka vainas dēļ un līdz brīdim, kad tie nonākuši mājdzīvnieka zobos, saimnieks nav tos pacēlis, pieder mājdzīvniekam", kad Marsēzelis viņu apturēja.
-Vai tu traks? - viņš iesaucās un pamāja ar galvu un turpat blakus esošo saplēstu stikla vāzi. Tu taču vari nejauši apēst stikla gabalu, būsi pagalam.
Muris bēdīgi nopūtās, taču paklausīja un neturpināja centienus pamieloties.
Aizvēruši ledusskpai viņi pārlaipoja pāri virtuvei un pēc brīža atradās viesistabā, kur atradās dīvāns, kurā vakaros mēdza atpūsties Sprogainīša tētis.
Muris, būdams slaidākais un lunkanākais no klātesošajiem, ielīda aiz dīvāna.
-Nu, - pēc mirkļa ieprasījās Žips. - Kas tur ir?
-Putekļi - no dīvāna aizmugures atskanēja Mura balss.
-Varbūt vēl kas?- cerīgi turpināja Marsēzelis
-Jā, - pēkšņi priecīgi atskanēja Mura balss un viņš parādījās ar kaut ko baltu mutē.
-Datu nesējs? - vienā balsī iejautājās Marsēzelis un Žips.
-Nē jau, - atteica Muris - mana lodīte, ar kuru es pagājušajā gadā spēlējos. Bija pazudusi un es nevarēju saprast, kur.
-Ā,- vīlušies nopūtās jautātāji un saduga, bet pēc brīža Muris sāka tincināt Marsēzeli, vai nav bijušas vēl kādas Sprogainīša domas, kuras varētu norādīt, kur meklējams datu nesējs.
-Nē, - bēdīgi papurināja galvu Marsēzelis, - vairāk viņš neko tādu nedomāja, bija tikai vēl doma par smiltiņām kaķa kastītē, bet tad jau viņš iegāja mājā un es vairs viņu neredzēju, tāpēc telepātija vairs nedarbojās. Droši vien domāja, ka tās jānomaina.
-Jānomaina smiltiņas kaķa kastītē? - sašutis iesaucās Muris. Es taču vienmēr prasos laukā, nekad neesmu gājis uz kastīti. Vispār nesaprotu, kāpēc tā tur stāv - it kā es būtu kaut kāds zīdainis, kuram vajadzīgs podiņš.
Pēc Mura teiktā klātesošie saskatījās un metās uz gaiteņa stūri pie kurtuves, kur parasti atradās Mura kastīte. Tā tur bija arī šobrīd un - atšķirībā no pārējām šodien redzētajām vietām, neizskatījās aizskarta. Muris ar slaidu lēcienu ielēca tajā un sāka kašņāt smiltis, sviežot tās uz visām pusēm. Viņam piebiedrojās Žips, kurš jau pēc mirkļa izdvesa īsu uzvarētāja kaucienu un izlēca no kastes, turot zobos nelielu, melnu priekšmetu.
|
|
|