11:30 pm
atceros, ka kādreiz, kad tikko iesāktai grāmatai biju tikusi tik tālu, ka sapratu, par ko iet runa, vienmēr cīnījos ar sevi- man tik ļoti kārojās jau uzreiz izlasīt pēdējo lappusi un uzzināt, vai beigas būs laimīgas vai nē. tas man likās kā liels grēks, nezinu, pret sevi vai grāmatu, bet katrā ziņā tāds ļoti ļauns aizliegtais auglis. jo es taču zināju, ka pareizi ir lasīt grāmatu smuki visas lappuses pēc kārtas un tikai tad, kad būs izlasīts viss, varēšu saņemt pelnīto balvu- uzzināt, ar ko tas viss beidzās. bet tomēr es nekad nevarēju sevi pietiekami disciplinēt un pēc ilgām iekšējām mokām tomēr atšķīru to pēdējo lappusi un izlasīju vispirms pēdējo teikumu, tad priekšpēdējo un tad visu lappusi atpakaļgaitā. protams, pēc tam jutos ļoti slikti, bet tajā pat laikā dikti apmierināta. tā ir ar tiem aizliegtajiem augļiem.tagad es tā vairs tā nedaru. laikam esmu kļuvusi vienaldzīga. vai arī disciplinēta. un man tas nepatīk.