duālisms

10:01 pm - mana pirmā apziņas plūsma

Bultiņa rāda augšup. pildspalvas ēna peld pa papīra lapu. melna spirāle, kas neved augšup, bet uz sāniem, paliek nemainīga, neaug. Zeltains nobriedušas labības lauks pēcpusdienas saulē. Es eju augšup. viņi nav tie pēc kuriem tiekties, no kuriem kaut ko mācīties. vasaras nakts, ūdens silts kā piens, siltāks par gaisu. ūdenī var sildīties. tikai nevajag kāpt laukā. klasē mežs. noliekušies koki, tos noliecis domas spēks. visi dižgari pie sienas, sarkanā Latvijas rāmītī, tos nelaiž prom. es gribu prom no rāmīša. čaks un elsbergs ārā. viņiem nav rāmju. logiem nav rāmju. saule dedzina galdu, skaņa dedzina gaisu. plašumi. no vecām saistībām vajag tikt vaļā pavisam. novākšu visas butaforijas. jābūt tagad. viens burts rozā, tā nav viņa vieta. viņš ir pašā malā, gandrīz jau prom. vēl nedaudz un būs. zelta burti spīd. izstaro gaismu nevis siltumu. zelts nav nekas. uguns ir viss. acis miglojas, saiet dubultā, miljons rūtiņu, divas sarkanas robežas. atkal rāmji. viņu ir par daudz. par daud cilvēku. nepatīk cilvēki. gribu pie sevis, sevī, es, es, egoisms? nav. izkritis mats, prom no pārējiem. visu mūžu bijuši kopā, bet tagad viens uz netīrās grīdas. tiks samīts. baltas lapas pie griestiem, uz galdiem, galvās. viņas nagi kā ēglim, man būtu bail no tādu tuvuma, tie saspiež pildspalvu un triec papīrā, tik stipri, ka tekstu varētu izlasīt no otras puses. laikam naids. upe viļņojas, ūdens nepaliek uz vietas, tas iet prom, visu laiku prom, prom, prom. vējš. gribu izvēdināt sirdi. vēlāk braukšu tur, kur var izvēdināt sirdi un nolikt maliņā prātu. kur var ieelpot labo un slikto un izelpot slikto. labais nekur nebēg, tas vienmēr paliek iekšā un krājas. nav labi krāt. es krāju skumjas. un audzēju. tās ir mani mājdzīvnieki. ādā miljardiem līniju, katra kaut kur ved, prom. bet paliek ādā. smaidi tukši. nav viegla sabiedrība. man ir grūti sēdēt blakus. es gribu prom. putni. ziemeļi. sala. vējš izvēdina visu. viss būs prom.

• runā