![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Šodien neko nedarīju. Tas nebija gluži tā, ka man neko negribējās darīt, bet man gluži vienkārši nav ko darīt. Un tādas dienas manā dzīvē ielaužas aizvien vairāk un vairāk. Man agrāk šķita, ka tas varētu būt tikai tāls sapnis, bet nu tas ir atnācis pie manis murga formā. Ja vismaz būtu finanses, varētu arī normāli ietusēt. Bet naudiņas nav, tāpēc arī bezdarbību izbaudīt paliek aizvien grūtāk, aizvien spiedošāk. Un spiediens sēž uz krūtīm.
Dienas pirmajā pusē vārtījos pa gultu. Noskatījos pusi no seriāla "Sabrina" Netflixā un tad sadusmojos, jo īsti neko jaunu vietā, ko paskatīties neatrodu. Tāpēc pievērsos youtube, bet arī tur nekas mani neuzrunāja. Nekas cits neatlika, kā vienkārši skatīties griestos. Diendusām vairs nav spēka.
Kaut kur uz pēcpusdienas pusi izvedu pastaigā suni. Tā es viņu vestu jau uzreiz no rīta (ap 12), bet pēdējās dienas ļauju viņai pašai izvēlēties savus čurāšanas laikus. Tā tomēr ir dzīva radība un ja viņai nav vēlmes tajā brīdī iet ārā - kas es esmu es, lai viņai teiktu, ko viņai darīt ar savu ķermeni? Pēc mazās pastaigas gar ezermalu, paēdu brokastis (ap 15 vai 16). Brokastīs ēdu vakardien pagatavotos rīsus, kurus apcepu svaigumam olā. Vēl sev uzvārīju gan kafijas, gan tējas krūzi. Kafiju izdzēru ap 18 un tēju ap 20.
Pēc brokastošanas pievērsos darba meklējumiem. Kopā nosūtīju 6 CV un tad man apnika lasīt aprakstus. Turklāt tāpat neviens īsti neatbild jau mēnesi. Ja iepriekš domāju, ka varēšu pieturēties kaut cik savam interešu laukam, tad tagad jau piesakos parastiem pārdevējas un viesmīļu darbiem. Bet arī tie neatbild... Jāatzīst arī, ka par to neuztraucos tik daudz cik vajadzētu. Man īsti nav naudas, kā tikt uz Rīgu, bet es arī neredzu citu izeju, kā tikai paļauties, ka lietas varētu atrisināties kaut kā pašas no sevis. Protams, ka šī doma ir nedaudz naiva, bet tā ir tieši tāda un man gribās būt godīgai savās domās ne tikai pret sevi, bet arī pret jums.
Tad es izvedu suni pastaigā otro reizi. Man bija doma uzreiz pēc tam doties uz veikalu pēc kolas, bet pastaigas laikā pārdomāju. Man tomēr ir palikuši tikai 20eur, tāpēc būtu prātīgāk tos pataupīt un nepakļauties šādiem kārdinājumiem. Turklāt man ir gana liela tēju izlase, lai es varētu veldzēt savas slāpes ar dažādām garšām. Neviens jau man neliek dzert pliku ūdeni jeb tā nav vienīgā opcija. Pagaidām.
Tagad es domāju doties pagatavot sev ēst. Droši vien sacepšu sev maizi olā ar sieru. Parasti to ēdu brokastīs, bet jau pēdējās divas dienas ceļos tik vēlu, ka ir jau laiks ēst pusdienas. Nav jau tā, ka mani šīs kategorijas kādreiz būtu ļoti ierobežojošas, bet šobrīd vienkārši dzīvē tāds laiks, kad gribas nedaudz iekāpt kādos rāmjos un tad atkal izkāpt ārā.
Rītdienu īpaši negaidu. Nedomāju, ka tur notiks kaut kas diži satraucošāks, kā šodien. Ja būs labs laiks, tad mēģināšu sevi piespiest aiziet līdz upei. Bet pēdējā laikā jūtos tik vāja, ka diez vai saņemšos. Varbūt ar kādu sazvanīšos. Parasti diena nedaudz uzlabojas, ja man sanāk piedzīvot kādu kontaktu ar vēl kādu dzīvu cilvēku.
Dienas pirmajā pusē vārtījos pa gultu. Noskatījos pusi no seriāla "Sabrina" Netflixā un tad sadusmojos, jo īsti neko jaunu vietā, ko paskatīties neatrodu. Tāpēc pievērsos youtube, bet arī tur nekas mani neuzrunāja. Nekas cits neatlika, kā vienkārši skatīties griestos. Diendusām vairs nav spēka.
Kaut kur uz pēcpusdienas pusi izvedu pastaigā suni. Tā es viņu vestu jau uzreiz no rīta (ap 12), bet pēdējās dienas ļauju viņai pašai izvēlēties savus čurāšanas laikus. Tā tomēr ir dzīva radība un ja viņai nav vēlmes tajā brīdī iet ārā - kas es esmu es, lai viņai teiktu, ko viņai darīt ar savu ķermeni? Pēc mazās pastaigas gar ezermalu, paēdu brokastis (ap 15 vai 16). Brokastīs ēdu vakardien pagatavotos rīsus, kurus apcepu svaigumam olā. Vēl sev uzvārīju gan kafijas, gan tējas krūzi. Kafiju izdzēru ap 18 un tēju ap 20.
Pēc brokastošanas pievērsos darba meklējumiem. Kopā nosūtīju 6 CV un tad man apnika lasīt aprakstus. Turklāt tāpat neviens īsti neatbild jau mēnesi. Ja iepriekš domāju, ka varēšu pieturēties kaut cik savam interešu laukam, tad tagad jau piesakos parastiem pārdevējas un viesmīļu darbiem. Bet arī tie neatbild... Jāatzīst arī, ka par to neuztraucos tik daudz cik vajadzētu. Man īsti nav naudas, kā tikt uz Rīgu, bet es arī neredzu citu izeju, kā tikai paļauties, ka lietas varētu atrisināties kaut kā pašas no sevis. Protams, ka šī doma ir nedaudz naiva, bet tā ir tieši tāda un man gribās būt godīgai savās domās ne tikai pret sevi, bet arī pret jums.
Tad es izvedu suni pastaigā otro reizi. Man bija doma uzreiz pēc tam doties uz veikalu pēc kolas, bet pastaigas laikā pārdomāju. Man tomēr ir palikuši tikai 20eur, tāpēc būtu prātīgāk tos pataupīt un nepakļauties šādiem kārdinājumiem. Turklāt man ir gana liela tēju izlase, lai es varētu veldzēt savas slāpes ar dažādām garšām. Neviens jau man neliek dzert pliku ūdeni jeb tā nav vienīgā opcija. Pagaidām.
Tagad es domāju doties pagatavot sev ēst. Droši vien sacepšu sev maizi olā ar sieru. Parasti to ēdu brokastīs, bet jau pēdējās divas dienas ceļos tik vēlu, ka ir jau laiks ēst pusdienas. Nav jau tā, ka mani šīs kategorijas kādreiz būtu ļoti ierobežojošas, bet šobrīd vienkārši dzīvē tāds laiks, kad gribas nedaudz iekāpt kādos rāmjos un tad atkal izkāpt ārā.
Rītdienu īpaši negaidu. Nedomāju, ka tur notiks kaut kas diži satraucošāks, kā šodien. Ja būs labs laiks, tad mēģināšu sevi piespiest aiziet līdz upei. Bet pēdējā laikā jūtos tik vāja, ka diez vai saņemšos. Varbūt ar kādu sazvanīšos. Parasti diena nedaudz uzlabojas, ja man sanāk piedzīvot kādu kontaktu ar vēl kādu dzīvu cilvēku.