Ar manu vārdu ir saistīta vairs ne tikai dziesma par donnu Inesi, kafejnīca/bistro Cēsīs, bet tomēr arī kas daudz stilīgāks un skaistāks. Varbūt nebija īstais taimings skatīties filmu, kurā meitene aizlaižas no savām kāzām, bet kat kas tik burvīgs... jau trešo denu sēžu mājās un šuju "gandrīz" pūru. mazliet sāp spranda un mazliet sāku frīkot ārā. garastāvoklis kā pirms sesijas, gribas uz visiem bļaut, ēst saldumus un gulēt gultā ar acīm vaļā. reizēm gribas raudāt, vēl gribas dejot vēl liekas, ka visu varēja darīt citādāk, vēl liekas, ka visi varētu mani pieņemt tādu, kāda esmu, nevis mēģinātu uztaisīt smukāku un dāmīgāku. galvenais tagad saņemties un nenopirkt nejauši dzeltenas kedas. vai pastalas.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}