Vidusskolas salidojums. Jeb precīzāk - kā es to atceros.
Skumjš sākums ar mēģinājumu sarunāt mašīnu no Rīgas līdz pilsētai un gandrīz raudiens, kad mašīnā sarunātajā vietā un laikā neierodas. Tāpēc autobuss.
Valmiera. Pilsēta tukša, tīra, klusa. Skolas virzienā klīst skumji stāvi uzvalkos ar aizdomīgi piepildītiem plastmasas maisiņiem rokā. Ko dara cilvēki salidojumā? Biju pirmo reizi, tāpēc riskēju un minēju, ka jānopērk kaut kas audzinatājai un "groziņš". Attapos pie skolas ieejas ar narcisēm vienā rokā un padusē iespiestu alus pudeli, kura maskēšanas nolūkā ietīta maximas maisiņā. Nevienu nepazīstu. Visapkārt kkādas kucītes uz nenormāli augstiem papēžiem un īsās kleitiņās. Simtiem tādu. Sajūtos maza un tizla. Samaksāju savus 10 euro un eju meklēt, kur mūsu klase ir piemetusies sporta angārā. ANgārs kā no bildes - liela zāle ar galdiem un soliem, pie pāris galdiem sēž cilvēki. 2010-2014 gada izlaidumi. Nepazīstu nevienu. Turos pie aliņa un meklēju pazīstamas sejas. Viss nokārtojas. Sēžam pie galda, pārsteidzošā kārtā nerunājam par bērniem, visi čaļi izauguši par staltiem večiem un visi droši liek uz galda savus "groziņus". Pārsteidzošā kārtā uz galda arī uzrodas šokolādes torte un dārzeņi ar mērcīti. Kārtīgi runājamies, cenšamies izlikties, ka 5 gadi ir ok nevienu neredzēt un nekas nav mainījies. ALkohols palīdz. ALus beidzas ātri. (lieki piebilst, ka meitenes dzēra martini, puiši konjaku un mans alus bija vienīgais tāds). Ja alus beidzas, tad visgudrāk ir turpināt ar šnabi. Kuru tev lej glāzē nepārtraukti. Malkoju šņabi kā alu visu atlikušo vakaru. Šajā vietā viss sāk likties nereāli atmiņās. Atceros stāstus, bet neatceros sejas. Mans klasesbiedrs strādā par muzikālo režisoru Leļļu teātrī un viņa ideja par konceptuālo mākslu - pie sienas pienaglots āmurs - mani šajā kondīcijā ļoti uzrunā un es viņu apbrīnoju uz kādu brīdi. Klasesbiedra acis izskatās sanarkojušās. Nav ne jausmas, kā izskatās manas. Pēc ziņas par manu precēšanos, cita klasesbiedrene skumji nosaka, ka viņa ar esot kopā jau 4 gadus, bet viņu neviens netaisās precēt. Rodas ideja visiem atnākušajiem nofotgrāfēties. Nav fotoaparāta. Nevienam. Visā angārā. Tāpēc tiek meklēts jaunākais aifons, jo tas tak var aizstāt. Atradām. Nofotgrāfējāmies. ROdas ideja apēst to torti. Nav naža. Eju meklēt un jau pie pirmā galdiņa atrodas celtnieku maketnazis. Baigi liels, nebiju tādu redzējusi. Sagriežu ar to torti un sāku dalīt visiem. Fragmentāri atceros torti uz savām zeķubiksē un klasesbiedra uzvalka. Un torte uz grīdas. To uzliekam uz galda, bet nevienam nedodam. Es galvā redzu, kā cita meitene to sāk ēst "no tā gala, kurš neija uz zemes". Man uz sejas arī r torte. Vienos man ir sarunāta mašīna uz Rīgu atpakaļ. Laiks kā pelnrušķītei tuvojas un notiek taču fakin balle, kurā vēl neesmu dejojusi. Brīdī, kad ierodos balles zālē, visi tiek dzīti ārā uz salūtu. Noskatos salūtu un eju dejot pēdējo deju. Tā kā man nav partnera, eju klāt pirmajam puisim, kurš st'v malā un saku, ka gribu dejot Viņš arī godīgi izdancināja mani uz divām dejām. Tad es vienkārši aizgāju prom. Paņēmu savas mantas un dzērušā miglā eju uz satikšanos vietu ar šoferi. Šofere ir jauna sieviete, kura reizi nedēļā strādā bārā Rīgā. Mašīnā ir grūti. Ļoti. Smagi. Sieviete ir ļoti saprotoša un apst'jas abas reizes - kad man vajag paelpot svaigu gaisu un kad man vajag iztīrīt iekšas. Neizrāda arī izbrīnu, kad visu ceļu pavadu ar galvu starp ceļiem. saviem. Izlaista pie Bērnu pasaules trijos naktī, rakstu Kr., lai atsūta takša numuru. Taksi pasūtu uz bērnu pasauli. Šie saka, ka pēc 15 min būs. Sāku iet. Kad taksis zvana, esmu jau pie Baroncentra. Bet pasaku, ka pie bērnu pasaules. Fragments - stāvu uz ietves un dziļdomīgi pie sevis domāju, ka kaut kas nav pareizi. Tad piezvanīju atpakaļ taksim, lai pateiktu, ka esmu citur. Taksis izrādās sieviete, kura neskatās uz mani skumji, kad palūdzu mani aizvest - tik tālu, cik var par 3 euro, kas ir vieīgā nauda manā makā. Tiekam līdz arhīvam. Pa ceļam nonākam līdz sarunām par kāzu kleitām un izrādās, ka mana šofere ir izbijusi balerīna. Nākamais fragments - uzmanīgi eju mājās, turoties pie kapu žoga. Mans suns uz mani rej. Gulta. No rīta bija mazliet grūti aiziet uz svētdienas skolu. Un kurpes bija jāmazgā.
Salidojumus vajadzētu biežāk kā piecos gados.
Skumjš sākums ar mēģinājumu sarunāt mašīnu no Rīgas līdz pilsētai un gandrīz raudiens, kad mašīnā sarunātajā vietā un laikā neierodas. Tāpēc autobuss.
Valmiera. Pilsēta tukša, tīra, klusa. Skolas virzienā klīst skumji stāvi uzvalkos ar aizdomīgi piepildītiem plastmasas maisiņiem rokā. Ko dara cilvēki salidojumā? Biju pirmo reizi, tāpēc riskēju un minēju, ka jānopērk kaut kas audzinatājai un "groziņš". Attapos pie skolas ieejas ar narcisēm vienā rokā un padusē iespiestu alus pudeli, kura maskēšanas nolūkā ietīta maximas maisiņā. Nevienu nepazīstu. Visapkārt kkādas kucītes uz nenormāli augstiem papēžiem un īsās kleitiņās. Simtiem tādu. Sajūtos maza un tizla. Samaksāju savus 10 euro un eju meklēt, kur mūsu klase ir piemetusies sporta angārā. ANgārs kā no bildes - liela zāle ar galdiem un soliem, pie pāris galdiem sēž cilvēki. 2010-2014 gada izlaidumi. Nepazīstu nevienu. Turos pie aliņa un meklēju pazīstamas sejas. Viss nokārtojas. Sēžam pie galda, pārsteidzošā kārtā nerunājam par bērniem, visi čaļi izauguši par staltiem večiem un visi droši liek uz galda savus "groziņus". Pārsteidzošā kārtā uz galda arī uzrodas šokolādes torte un dārzeņi ar mērcīti. Kārtīgi runājamies, cenšamies izlikties, ka 5 gadi ir ok nevienu neredzēt un nekas nav mainījies. ALkohols palīdz. ALus beidzas ātri. (lieki piebilst, ka meitenes dzēra martini, puiši konjaku un mans alus bija vienīgais tāds). Ja alus beidzas, tad visgudrāk ir turpināt ar šnabi. Kuru tev lej glāzē nepārtraukti. Malkoju šņabi kā alu visu atlikušo vakaru. Šajā vietā viss sāk likties nereāli atmiņās. Atceros stāstus, bet neatceros sejas. Mans klasesbiedrs strādā par muzikālo režisoru Leļļu teātrī un viņa ideja par konceptuālo mākslu - pie sienas pienaglots āmurs - mani šajā kondīcijā ļoti uzrunā un es viņu apbrīnoju uz kādu brīdi. Klasesbiedra acis izskatās sanarkojušās. Nav ne jausmas, kā izskatās manas. Pēc ziņas par manu precēšanos, cita klasesbiedrene skumji nosaka, ka viņa ar esot kopā jau 4 gadus, bet viņu neviens netaisās precēt. Rodas ideja visiem atnākušajiem nofotgrāfēties. Nav fotoaparāta. Nevienam. Visā angārā. Tāpēc tiek meklēts jaunākais aifons, jo tas tak var aizstāt. Atradām. Nofotgrāfējāmies. ROdas ideja apēst to torti. Nav naža. Eju meklēt un jau pie pirmā galdiņa atrodas celtnieku maketnazis. Baigi liels, nebiju tādu redzējusi. Sagriežu ar to torti un sāku dalīt visiem. Fragmentāri atceros torti uz savām zeķubiksē un klasesbiedra uzvalka. Un torte uz grīdas. To uzliekam uz galda, bet nevienam nedodam. Es galvā redzu, kā cita meitene to sāk ēst "no tā gala, kurš neija uz zemes". Man uz sejas arī r torte. Vienos man ir sarunāta mašīna uz Rīgu atpakaļ. Laiks kā pelnrušķītei tuvojas un notiek taču fakin balle, kurā vēl neesmu dejojusi. Brīdī, kad ierodos balles zālē, visi tiek dzīti ārā uz salūtu. Noskatos salūtu un eju dejot pēdējo deju. Tā kā man nav partnera, eju klāt pirmajam puisim, kurš st'v malā un saku, ka gribu dejot Viņš arī godīgi izdancināja mani uz divām dejām. Tad es vienkārši aizgāju prom. Paņēmu savas mantas un dzērušā miglā eju uz satikšanos vietu ar šoferi. Šofere ir jauna sieviete, kura reizi nedēļā strādā bārā Rīgā. Mašīnā ir grūti. Ļoti. Smagi. Sieviete ir ļoti saprotoša un apst'jas abas reizes - kad man vajag paelpot svaigu gaisu un kad man vajag iztīrīt iekšas. Neizrāda arī izbrīnu, kad visu ceļu pavadu ar galvu starp ceļiem. saviem. Izlaista pie Bērnu pasaules trijos naktī, rakstu Kr., lai atsūta takša numuru. Taksi pasūtu uz bērnu pasauli. Šie saka, ka pēc 15 min būs. Sāku iet. Kad taksis zvana, esmu jau pie Baroncentra. Bet pasaku, ka pie bērnu pasaules. Fragments - stāvu uz ietves un dziļdomīgi pie sevis domāju, ka kaut kas nav pareizi. Tad piezvanīju atpakaļ taksim, lai pateiktu, ka esmu citur. Taksis izrādās sieviete, kura neskatās uz mani skumji, kad palūdzu mani aizvest - tik tālu, cik var par 3 euro, kas ir vieīgā nauda manā makā. Tiekam līdz arhīvam. Pa ceļam nonākam līdz sarunām par kāzu kleitām un izrādās, ka mana šofere ir izbijusi balerīna. Nākamais fragments - uzmanīgi eju mājās, turoties pie kapu žoga. Mans suns uz mani rej. Gulta. No rīta bija mazliet grūti aiziet uz svētdienas skolu. Un kurpes bija jāmazgā.
Salidojumus vajadzētu biežāk kā piecos gados.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}